VV_2013_143

VĀRDSpasaulē aizsargājamās teritorijas tiek radītas, lai ne tikainosargātu sugas un biotopus, bet arī pētītu izmaiņas unprocesus dabā. Bet es jau esmu vecs stagnāts... (Smejas)Jums bija lemts Gaujas nacionālo parku vadīt desmitgadus.Mazliet vairāk – desmit gadus un dažus mēnešus.Un tad nāca traģiskais notikums – pārtrūka Krimuldasiekaru tilta trose, gāja bojā vairāki cilvēki.Jā.Kā pēc tam veidojās jūsu dzīve?Kāds bija jāsoda, un skaidrs, ka nacionālā parka direktoram,lai nomierinātu sabiedrību, bija jācieš. Nevienu vainottajā nelaimē es nevaru. Pēc tam labu laiku strādāju pardirektora vietnieku zinātniskajā darbā, un 90. gados tāštata vieta tika likvidēta, jo nāca jauns priekšnieks (JānisStrautnieks – A.T.). Tad manā pārziņā bija privātīpašumuatdošanas jautājumi. Daudz tika darīts, lai neprivatizētuparka visvērtīgākās vietas, lai tās varētu mainīt pret valstsmežiem. Un tad 2000. gadā aizgāju pensijā.Pensijas gadi un dienas paiet tik ātri, ka šausmas. Es atceros,kad par ganiņu gāju, tad diena likās tik gara – kātagad gads. Pašlaik es daru svētu lietu – kopju šo zemītiStaltbriežos. Labi, ka man ir kārtīgs mazdēls radies – nopieciem viens. Kārlī saglabājušies vecā tēva zemniekagēni. Mēs audzējam Šarolē gaļas šķirnes govis. Vakaratskrēja balts teliņš – sešpadsmitais ganāmpulka loceklis.Brieži savā nodabā dzīvo tajā meža pudurī, bet uz laukiemganās govis.Jūs esat staltbriežu audzēšanas pamatlicējs Latvijā. Kātas sākās?strādāju Jaunjelgavā un tur no Belovežas ievedu briežus.Vai briežu Latvijā būtu mazāk?Gan jau plašumā viņi būtu gājuši, jo «raugs» muižu laikosbija ielikts. Bet, ja nekas nebūtu darīts, tad, iespējams,Latgale un Vidzeme vēl būtu bez briežiem, jo te viņi visi irievesti. Mūsu meži tomēr būtu daudz nabadzīgāki, ja šisdzīvnieks nebūtu tur ielaists. Tagad staltbriedis ir galvenaisdzīvnieks mežā. Bet uzskats, ka briedis ir izspiedis noteritorijas alni, gan ir pasakas – domāju, ka aļņu mazāk irtāpēc, ka tos pārlieku medīja.Ja būtu jāpasaka, kurš ir tas vērtīgākais darbs Latvijai, koesat savā mūžā paveicis?Kad braucu pa mežniecībām, kur kādreiz esmu strādājis,ar prieku vēroju mežus. Kaut vai Olainē, kur uz Mārupibrauc, – smuks egļu mežs tur tagad piecdesmit gadu vecs,un to stādījis esmu es. Braucu pa Dzelzāmuru – tur, kurizcirtumā sējām priedītes, tagad jau ir vidēja vecuma priežumežs. Jaunjelgavā man bija tas gods vai nelaime strādāt,kad plosījās tās milzīgās vējgāzes. Sākot no Ērberģes, turnogāza tūkstošiem hektāru mežu, pēc tā vēja viss bija kānopļauts. Un es tolaik biju meža atjaunošanas inženieris.Manā vadībā cilvēki iestādīja tūkstošiem hektāru meža.Gaujas nacionālajā parkā… nu, es nezinu... Man te navsevišķi ar ko lielīties. Man bija vienīgi tas gods, ka bijupirmais direktors, bet strādājām kolektīvi.Jūs taču esat zinātnieks un parkam arī devāt tāduzinātnisku ievirzi, kas tagad pagaisusi.Jā, toreiz, padomju laikā, par zinātni domāja vairāk –uzskatīja, ka gan rezervātiem, gan nacionālajiem parkiemir jāveic arī zinātniski pētnieciskais darbs. Tagad Latvijasbrīvvalsts laikā to zinātni vairs nevajag. Tas, ka es arbriežiem esmu noņēmies un kaut ko devis Latvijas dabai,tas arī ir paliekošs, to neviens man nevar atņemt, jā!Jau bērnībā vēroju briežus, kas Iecavas pusē no Dzelzāmuramežiem salnas rītos nāca uz tīruma grauzt cukurbietes.Mežs mani vilināja vairāk nekā zemniecība, kaut vecākipēc skolas beigšanas mani aizsūtīja mācīties uz Saulainestehnikumu. Bet tad mani iesauca armijā. Tur sāku domātar savu galvu un pēc dienesta pa taisno devos uz Aizupesmeža tehnikumu. Tad pabeidzu Mežsaimniecības fakultāti,pēc tam divus gadus nostrādāju Olaines mežsaimniecībāpar mežziņa vietnieku, un pēc tam mani pārcēla uzDzelzāmura mežniecību par mežzini. 1964. gadā Mežaprogrammu institūta direktors Ieviņš piedāvāja mācītiesun strādāt aspirantūrā, jo bija atbrīvojusies viena štatavieta. No sākuma negribēju, bet, tā kā varēju izvēlēties,kādu dzīvnieku gribu pētīt, turklāt brieži Dzelzāmurā jaubija ievesti cara laikā un bija man tuvi, es atbildēju, ka,ja varu ar briežiem ņemties, tad es esmu gatavs pamestmežziņa amatu un sākt darbu aspirantūrā. Pēc aspirantūrasVIDES VĒSTIS 19VASARA/02/2013