VV_2013_143

VĀRDSta. Laikam man vienkārši liktenis stāvēja klāt un neļāvaatkratīties. Ja cits cilvēks būtu piekritis nākt par direktoru,tāpat jau tas parks būtu tapis un citam būtu bijis tas godsvai pienākums būt pirmajam. Un ne jau Meža ministrijaipienākas gods par pirmā nacionālā parka izveidošanu, betgan Pēterim Strautmanim!Kas bija Pēteris Strautmanis?Viņš bija toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs. Jā,komunists viņš bija, tas ir skaidrs, – bija aizgājis 1941.gadā uz Krieviju, dienējis Sarkanajā Armijā, kara beigāsar lidmašīnu iesviests kaut kur Vidzemes mežos, vadījispartizānu grupu. Septiņdesmitajos gados viņš bijaviens no spices vīriem Latvijā, bet viņā dzīvs bija latviskumsun dabas mīlestība, līdzīgi kā ministram Vītolam.Strautmanis draudzējās ar Rīteli, Igaunijas Ministru padomespriekšsēdētāju, bieži brauca pie viņa ciemos unlabi zināja, kas kaimiņos notiek. Igauņiem tolaik darbsar Lāhemā parku ritēja ātrāk vēl nekā latviešiem. PēterisStrautmanis nosprieda, ka Latvijā arī tādu vajadzētu,dabūja atļauju no Maskavas un uzdeva Mežsaimniecībasun mežrūpniecības ministrijai to veidot. Dabūt atļaujuMaskavā bijis ļoti grūti. Sākumā Strautmanim atteica arpamatojumu, ka nacionālie parki Padomju Savienībā navvajadzīgi, jo mums ir rezervāti, tos lai arī dibina. Neviensjau šo parku par nacionālo parku nebūtu uzdrošinājies nosaukt,ja vien Strautmaņa «pušelniekiem» nebūtu izdeviesuzrakt kaut kādu 1922. gadā izdotu Ļeņina dekrētu,kur vadonis teic, ka daba jāsargā, tāpēc jādibina vai nurezervāti, vai nacionālie parki. Kad nu komunisti melns uzbalta izlasījuši Ļeņina ieteikumu, Strautmanis to atļaujudabūja. Lēmuma par nacionālā parka izveidošanu izpildetika uzticēta Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai,kas rīkojās savu iespēju robežās – apmaksāja štatavietas un iedeva telpas. Bet pirms tam Aija Melluma bijaizstrādājusi Gaujas nacionālā parka ģenerālshēmu. Esatnācu tad, kad vajadzēja sākt strādāt uz vietas.Cik es saprotu, šogad parks svinēs savu 40. gadadienu.Bet mēs, tie vecie kadri, kas vēl dzīvi, šo dienu, 1973. gada14. septembri, neatzīstam par nacionālā parka sākumu.Mēs uzskatām, ka sākums ir 1974. gada 25. aprīlis, kadmežu ministrs Leons Vītols izdeva pavēli, ka jādibinanacionālais parks, un iecēla tā direktoru. Man bija jāsākmeklēt šķipeles un kadri. Bet viss, kas bija pirms tam, – tābija plānošana un domāšana, vai ne?Siliņš jau bija saplānojis, ka Gaujas nacionālajā parkābūs 28 darbinieki: dabas aizsardzības inspektori, direktoravietnieks zinātniskajā darbā, direktora vietniekssaimnieciskajā darbā, zoologs, biologs, etnogrāfs... Tadsākām gudrot, ko tie kadri darīs, rakstījām dienesta instrukcijas.Bet nebija jau viegli izveidot kolektīvu, brīvucilvēku nebija. Mārim Mitrevicam jau tolaik sirds vilka uzdabas aizsardzību, viņš pirmais pieteicās. Tad nāca OttoG. Skriba ar kolēģi E. Rinkus darba gaitās.Lapsa, Lato Lapsas tēvs, viņš arī pats pieteicās. CēsīsMitrevics atrada Krūmiņu, orientieristu sabiedrībā – abusLimbēnus...Kad es atnācu strādāt, ģenerālshēma jau bija izstrādātaun apstiprināta, nu tā bija jāliek lietā. Shēmā bija iezīmētaparka robeža, funkcionālās zonas – rezervāti, dabas liegumi– un neitrālās zonas, bet dabā jau šo robežu nebija.Mēs noslēdzām līgumus ar Zemes ierīcības institūtu, kuršpirmajā vasarā dabā meklēja robežas gan rezervātiem,gan liegumiem. Tad arī kļuva skaidrs, cik liela ir parka īstāplatība – 94 tūkstoši hektāru.Jau toreiz pa Gauju brauca laivinieki, un viņi varēja apmesties,kur vien ienāk prātā. Skaidrs, ka tas vairs nebijapieļaujams, lai krasti netiktu degradēti. Kopā ar AijuMellumu braucām un meklējām, kur ik pa 5 kilometriemvarētu ļaut tiem laiviniekiem apstāties. Tur ierīkojāmūdens tūristu apmetnes. Daļa šo atpūtas vietu, man šķiet,darbojas vēl līdz šim. Mums tolaik bija liela brīvība – ļāvavisu darīt pašiem, izvēlēties un funktierēt, kā labāk.Kā radās Līgatnes dabas takas?Šīs dabas takas ģenerālplānā nebija paredzētas, betradās nejauši. Zūrās viens vīrs kūtiņā turēja mežacūkusivēnus, bet kaimiņš viņu nosūdzēja. Ministrs Vītols likatās cūkas savākt nacionālajam parkam, jo pieradinātuszvērus mežā taču nedrīkst laist. Tad nu mums radās idejauztaisīt aplociņu Līgatnē, kur bija brīvie meži – tos vieglidabūjām savā bilancē. Uzcēlām arī pirmos briežu aplokus,jo es, pirms tiku iecelts par Gaujas nacionālā parka direktoru,pētīju briežus. Tā kā sirds mani joprojām vilka piebriežiem, atvedu tos no Kurzemes piejūras mežiem arīuz šejieni. Neviens jau to nelika, paši uzprasījāmies. Kadlīgatnieši pamanīja, ka te ir neredzēti meža zvēri, sākaVIDES VĒSTIS 15VASARA/02/2013