VV_2013_143

VĀRDSpanāca, ka var mums atdot šo platību pie Tīmaņu ieža,600 ha iežogojām. Bet tagad te ir privātīpašums, briežidzīvo tikai dažu hektāru platībā.Toreiz, kad tika dibināts nacionālais parks, mums bijaaptuveni astoņi miljoni kubikmetru mežu kopā. Gadāpieaugums bija aptuveni 150 tūkstoši kubikmetru, tātadšie meži visu laiku auga. Pateicoties Vītolam, panācām,ka nacionālajā parkā aizliedza kailcirtes, arī atsveķošanuaizliedza un atļāva izcirst tikai sanitārās cirtes. Respektīvi,nacionālajā parkā izcirta tikai aptuveni 40 tūkstošus kubikmetru,bet pieauga 150 tūkstoši! Pa 10 gadiem krājamežos no astoņiem miljoniem pieauga līdz kādiem 10miljoniem kubikmetru. Un tā būtu turpinājies, ja padomjulaiki būtu turpinājušies. Tagad no tiem astoņiem miljoniemvarbūt puse palikusi. Par privātajiem nerunāsim – tietikai cērt, un liegt to nevaram. Taču arī valsts meži izcirsti,tur mūsdienās parks vairāk ļaunu darīja nekā labu, jo arīpēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdzekļus vajadzēja, laiuzturētu kantori un darbiniekus. Jūs paši tagad redzat,kādi ir meži!kur uzskaitīti visi ziedojumi. Principā jau nacionālajamparkam finanses deva Mežsaimniecības ministrija, bettikai tik, lai varētu izmaksāt darba algas. Bet tādi līdzekļi,lai būvētos, netika plānoti valsts plānā. Turklāt ministrijaipar katru rubli bija jāatskaitās Maskavas meža komitejā.Tāpēc tika izveidots Gaujas nacionālā parka fonds, kur visivarēja pārskaitīt naudu. Kādus divus miljonus rubļu mumstā saziedoja – gan kolhozi, gan sovhozi, gan uzņēmumi.Toreiz, kad gads beidzās un ja visi budžeta līdzekļi nebijaiztērēti, zināmu summu varēja pārskaitīt mūsu fondā. Betnaudu ieskaitīja arī cilvēki privāti. Atsaucība toreiz bija ļotiliela. Par to naudu mēs te visu būvējām – gan ūdenstūristuapmetnes, gan dabas takas, gan kantori... Tas viss tapispar tautas saziedotu naudu.Kā vērtējat situāciju Gaujas nacionālajā parkā tagad?Tagad nacionālajā parkā strādāt ir neskaitāmas reizesgrūtāk. Nekad vairs nevarēs izdarīt to, ko savulaik, jo toreizvisa zeme piederēja valstij, kolhoziem un sovhoziem… Nu,kaut vai te, kur mēs pašlaik esam. Te bija Līgatnes sovhozazeme. Nospriedām, ka vedīsim briežus uz nacionāloparku, tāpēc vajadzēja teritoriju, kur viņus audzēt. Vienojosar sovhoza direktoru Bērziņu, un viņš caur ministrijuBet to gan nožēlojis neesmu nevienu brīdi, ka mežiniekosstrādāju, jo mežinieka arods ir viens no labākajiem.Tagad es brīnos par tiem meļiem vai pat blēžiem, kaspa televīziju un radio, mierinot tautu, apgalvo, ka nekonepārcērt, ka mums ir pārauguši meži nezin cik hektāros.Nu galīgi meli, galīgi meli! Nekad nav meži cirsti tā, kātagad cērt. Drīz pienāks brīdis, kad konstatēs, ka nu vairsnav ko cirst – ir tikai jaunaudzes palikušas. Senāk ik pēc10 gadiem gāja taksators un novērtēja, kas tad tai kvartālāir. Tagad to visu pie datoriem rēķina, un iznāk, ka it kā turkaut kam vajadzētu būt, bet būtībā tur ir tukša vieta! Betes neapskaužu šos tā sauktos mežu zinātniekus. Gan jauviņi kaut cik sajēdz, ko runā, un jūt, ka aplami runā. Untad pienāks brīdis, kad sāks meklēt vainīgos, kas ļāva tikdaudz cirst un neko neiebilda. Tas brīdis pienāks, un manpatiesībā žēl to cilvēku.Vai tagadējie parka darbinieki jums kādreiz prasa padomu?Nē. Es esmu tā pa gabalu. (Smejas) Mēs jau veci stagnāti,kuram mūs vajag? Bet žēl, ka daudzas labas lietas nebūtībāaizlaistas. Mēs sākām veidot nacionālā parka bibliotēku,vācām grāmatas un laikrakstus – visu, kur kaut kas pardabas aizsardzību rakstīts.Bet tad nāca citi valdnieki, kas uzskatīja, ka tas navvajadzīgs. Bija zirgu izjādes Līgatnē, lai pievilinātu šaivietai tūristus, – kādi 15 zirgi bija sagādāti. Tad nācapārmaiņas, un zirgi izgaisa – es pat nezinu, kur palika.Daudz kas tāds, kas netika arī līdz galam izdarīts. Tāsreorganizācijas man nekad nav patikušas, mūžīgi kautko reorganizē. Izturas tā, it kā nekā laba agrāk nebūtubijis. Līdzīgi kā ar zinātnisko darbu. Man liekas, ka visāVIDES VĒSTIS18 VASARA/02/2013