CEĻOJUMSTradicionālā zemnieku saimniecība Loroco, kurā saimnieko trīs paaudžu pārstāvji.Karību jūras krastsMan paveicās, jo kādu laiku dzīvoju nelielā privātmājā Puertoviehopilsētiņā Karību jūras krastā. Piemājas dārziņā varējumieloties ar kokosriekstiem, citrusaugļiem, ananasiem,spinātiem, karambolu un dažādiem garšaugiem, kas lieliskipapildināja tirgū no vietējā zemnieka iegādātos brīnumus.Dienu iesāku ar maltīti no vēl negatava kokosrieksta (spāņuvalodā tos sauc par pipa). Pipas no ārpuses ir zaļas, un toiekšpusē tikpat kā nav ierastā cietā kokosrieksta baltumavai arī tas ir mīksts un ēdams ar karoti. Viss kokosriekstaspēks un veselīgums slēpjas tā sulā, ko varētu salīdzināt arLatvijā tik populāro svaigo bērzu sulu. Tā sauktais kokosriekstupiens satur visas nepieciešamās vielas, lai cilvēks varētupārtikt tikai no kokosriekstiem vien. Kostarikā atrodama tādaaugļu pārbagātība, ka nemanot tapu par svaigēdāju. Manasiemīļotākās brokastis bija papaijas, banāna un ananasa salāti,kas pārkaisīti ar īstu 100% šokolādi.Permakultūra – modernais dzīvesveidsDaudzi iebraucēji, kas apmetušies Kostarikā uz palikšanu,ir aizrāvušies ar permakultūru, lai nodrošinātu pēciespējas lielāku pašpietiekamību un ilgtspējīgu dzīvošanu.Manuprāt, tieši mīlestība pret dabu ir tā, kas visvairāk vienojaunos permakultūristus ar vietējiem zemniekiem. Vietējieiedzīvotāji vislabāk zina par vietējiem augiem, klimataietekmi un kaitēkļu apkarošanu, savukārt permakultūraspārstāvji spēj efektīvāk plānot saules enerģijas un ūdensresursu plūsmas saimniecībā un ir pilni ar izcilām idejāmpašpietiekamības nodrošināšanai.Viens no permakultūras pamatprincipiem – atdarināt dabāesošās ekosistēmas – ļoti labi piemērots Kostarikas klimatiskajiemapstākļiem. Tropu klimata dēļ augsnes auglīgākā daļa jebhumuss ir ļoti plāns, tādēļ, izcērtot džungļus, auglīgā virskārta ātrinoārdās, tādējādi izraisot zemes eroziju. To var novērot it visur, kurnogāzēs izcirsti džungļi, lai zemi piemērotu lopu ganībām. Lietussezonā šīs nogāzes pakļautas augsnes nobrukumiem.Alternatīva un ilgtspējīga saimniekošanas metode, ko piekopjpermakultūristi, ir tā saukto pārtikas mežu veidošana, proti,imitējot džungļu sistēmu, tiek stādītas pārtikai derīgo augļu unaugu kultūras. Veidojot pārtikas mežus, tiek domāts arī par augiem,kas patīk kaitēkļiem, tādējādi atvairot tos no augiem, kas paredzēticilvēkiem. Tā vietā, lai apkarotu dzīvās radības ienākšanu dārzā,cilvēki sadzīvo ar dabu.Arī vietējo zemnieku vidū vēl sastopami cilvēki, kas saimnieko artradicionālajām metodēm. Es satiku tādus zemniekus, kas daraļoti nozīmīgu darbu – veido un uztur vietējo, pamazām izzūdošoaugu sēklu bankas. Šīs sēklas ir daudz labāk piemērotas vietējiemapstākļiem un ir izturīgākas pret kaitēkļiem nekā ievestās. Zemniekidalās ar tām un apmāca arī citu saimniecību saimniekus pareiziizvēlēties un uzglabāt sēklas, lai viņi būtu mazāk atkarīgi notirgū pieejamajām hibrīdsēklām.Permakultūras pārstāvju un vietējo zemnieku dārzos tiek audzētiarī ārstniecības augi, kas nodrošina tādas kā alternatīvās mājasaptieciņas. Kostarikā labi aug daudzi ārstniecības augi, kam piemītspēcīga ārstnieciskā iedarbība pat cīņā pret vēzi. Tikai daži no šiemaugiem mums ir pazīstami, piemēram, ingvers, kurkuma un alveja.Kostarikā pieredzētais manī vēl jo vairāk nostiprināja pārliecību, cikļoti nozīmīgi ir pretoties agrobiznesa diktātam, veidojot alternatīvassistēmas. Kaut arī sākumā es biju ieplānojusi Kostarikā pavadīttikai vienu mēnesi un iepazīt arī citas Centrālamerikas valstis, turnodzīvoju astoņus mēnešus un ar skumjām braucu prom.VIDES VĒSTIS 43VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIFoto: Evija Sidraba.SARUNAS AR ZIRGIEMCilvēka sadarbība ar zirgu ir veidojusies daudzu gadsimtugaitā, taču, šķiet, tikai mūsdienās vairāk nekā jebkad agrākšīs savstarpējās attiecības ir kļuvušas godīgas un brīvas,jo zirgus (vairs) tikpat kā neizmanto ne lauksaimniecībā,ne karadarbībā, ne arī par transporta līdzekli. Zirgu varuztvert kā dzīvnieku, kurš darbojas instinktu, refleksu uniemācītu atbildes reakciju līmenī, taču ar zirgu var veidotsaikni un sarunāties arī intelektuālā, enerģētiskā unpat garīgā līmenī. Ikviena mūsu nodarbe, treniņš, spēle,kopīga pastaiga un ikdienas saskarsme var būt kā sarunadivu ķermeņu, prātu un dvēseļu starpā. Lai darbošanāsar zirgu nebūtu virspusēja, t.i., balstīta tikai uz jāšanasnodarbībām vai zirga izmantošanu sportā vai lauku darbos,bet lai ar zirgu veidotu sarunu, nepieciešams kasvairāk par spēju noturēties seglos, apgūtu zirga vadīšanastehniku un labi piemeklētu inventāru. Jāšana ir tikai vienano kopā būšanas pieredzes daļām, kas turklāt nebūt navobligāta saskarsmē ar zirgiem.Mans ceļš pie zirgiem sākās diezgan ierasti – ar izjādi zirgunomā. Tobrīd zirgi šķita skaisti, gudri dzīvnieki, bet nebiju īpašiaizdomājusies par cilvēka un zirga saskarsmi, taču diezganātri aptvēru, ka ar fiziskām prasmēm vien būs par maz, jo patpacietīgie un labi audzinātie nomas zirgi, kuriem it kā taču būtupadevīgi jāklausa ikviena jātnieka norādēm, katru reizi sniedzavielu pārdomām par sevi, savu attieksmi un rīcību. Man paveicāsar zirgiem un cilvēkiem, kurus sastapu un kuri man parādīja, kādavar būt sadarbība ar šiem dzīvniekiem. Mācījos uzklausīt zirguviedokli, uzņemties atbildību par kļūmēm mūsu komunikācijā unsāku meklēt iespējas citādai saskarsmei ar šiem dzīvniekiem nekālīdz šim.Zirgu apmācībā un treniņos izmanto dažādas metodes, skolas unpieejas, kuras nosacīti var iedalīt klasiskajās, tradicionālajās unnetradicionālajās. Pie tā sauktajām netradicionālajām metodēmpieder dabīgā zirgu apmācība (Natural Horsemanship), kā arīvairākas citas apmācību pieejas, kas krietni atšķiras no tradicionāliVIDES VĒSTIS44 VASARA/02/<strong>2013</strong>
Change language