LATVIJAS - DSpace

Višķi rupjās apsmiekla jeb apdziedamās dziesmas mums jau izklausās
pavisam svešādas. Bet ja tauta nav aizmirsusi šīs dziesmas par ilgiem
gadu simteņiem, ja pat grūtie dzimtbūšanas laiki nav varējuši apklu-
sināt pie latviešiem lielo dziedāšanu, tad ir skaidri redzams, ka ļaudīm
šīs dziesmas ir patikušas. Ja kāda dziesma ļaudīm patīk
patur ilgi atmiņā, tad_ dziesma ir savu mērķi sasniegusi
un viņi to
un viņa ir
jāatzīst par dzejisku. īsta un veca tautas dziesma ari patiešām nekad
nav nedzejiska un muļķīga, lai viņa ari būtu nezin cik rupja. Veco
dziesmu atdzīvināšanā mums tomēr nevajadzētu iet par
tālu un pārāk
daudzināt vienmuļīgās un rupjās dziesmas. Tautas dziesmu izlases jau
var sastādīt ari no patiesi skaistām dziesmiņām.
Gluži neatsverama nozīme ir šīm dziesmām mūsu skolu literatūras
vēstures grāmatās,
lai mūsu skolotājiem nebūtu par daudz jāuzkavējas
pie visjaunākiem rakstniekiem, par kādiem nekur skolās nemēdz mācīt.
Pirmkārt pareizi saprast jaunu rakstnieku ir diezgan grūts uzdevums,
jo nevien Dante, Šēkspīrs un Moljers, bet ari Šillers un Göte nav no
sākuma pienācīgi atzīti un cienīti. Turpretī savā laikā cildinātie dzej-
nieki, kā Gotšeds Vācijā un Tredjakovskis Krievijā, nav varējuši paturēt
savas slavas ari līdz nākamām paaudzēm. Vai gan latviešu skolotāji
šai ziņā būs bezpartejiskāki kritiķi? Otrkārt skolā ir jāmāca
tīra zi-
nātne un par jauniem rakstniekiem tādu tīri zinātnisku un bezpartejisku
spriedumu vēl trūkst. Treškārt jauni rakstnieki mēdz ņemt dzīvu da-
lību politiskās partijās, kādēļ ari šādu rakstnieku ir grūti šķirt no po-
litikas, kurai gan skolā nav vietas. Tautas tradicijas ar dziesmām
priekšgalā varētu gluži labi izpildīt to robu mūsu rakstniecības vēsturē,
kas rastos atmetot no tās visjaunākos rakstniekus.
Visplašākā mērā tautas dziesmas ir izmantojuši valodnieki, ņem-
dami no turienes materiālus gan gramatikai, gan ari vārdnīcai. Lat-
viešiem nav vecas literatūras,
no kuras varētu smelties drošas liecības
par senāku laiku valodu. Latviešu rakstnieki no 16. gadu simteņa līdz
17. gadu simteņa beigām visi ir nelatvieši, kuri raksta tik nepareizā
valodā un ortogrāfijā,, ka valodnieki tikai maz ko var no tiem mantot.
Pareizāka valoda un rakstība iesākās tikai ar Fūrekeru, Ādolfi un
Glūku,
kuri ari ir vācieši un neprot katrreiz izteikties skaidrā valodā.
Latviešu valodas attīstība un pareizība nav visai daudz progresējusi pat
līdz Bīlenšteina gramatikas
un Ulmaņa vārdnīcas laikiem. Zem vācu
valodas iespaida sagrozīta latviešu valoda bija jāmācās ari pašiem lat-
viešiem savās pirmajās skolās. Tā tad tikai tautas dziesmas, rituma
un meldijas sargātas,
ir mums uzglabājušas no seniem laikiem skaidru
un tekošu latviešu valodu. Tādēļ bez šīm „Latvju
219
Dainām" daudz