LATVIJAS - DSpace

saknes zilbi, ir paglabājuši agrākuo intonācijas tipu, sal. piem. blakus
viensk. nom. galva ļļ galv, viensk. ak. galva., dat. galvai ļ| gālvei (Zm.,
Akn. v. c), sal. serbu valuodas paralēli: n. sg. glâva acc. sg. glâvu.
Šādas uzsvara pārvietuošanās dabīgas sekas var būt beidzamās vārda
zilbes —
kura
atsvabinājusies nuo uzsvara
— sarukšana.
Tā kā
šinī gadījumā zilbe beidzas ar jau saīsinātu „a" skaņu, kas noder
par nomina kārtas apzīmējumu un kas šinī ziņā
nevar būt atlīdzināms
ar priekšējuo līdzskani, tad vislielākā izluokšņu vairumā paglabājas
galuotnēs „a". Vienīgi dažas izluoksnēs ap Kurzemes ruobežām, kas
piekrīt R2, R3 grupām (Sst., Zm., Psl., Vsk., Krnč., Jnškļ., Brž., Krk.)
atmet „a" galuotni, bet patur viscaur kāpjuošuo intonācijas tīpu vārda
saknes zilbē, resp. neizpauž tālākās tuoņa pārmaiņas fasēs kāpjuošā
tīpa zilbes iekšienē, pārsviežuot balss maksimumu nuo garuma beigu
morām uz viņa sākuma dajām, piem. alg, bafzd, daīn, dien, naūd, ronk,
talk, viēt, žiēm, ont 3
r, galv ļļ gāl 3
v, p/d, aūkšt, bait, b/r, dr^g a
n,
jaūn (Psl.).
Zemiešu žt. un daļa žr. izluokšņu izpauž tālākuo pārvietuošanuos
stadiju zilbes iekšienē ar tuo, ka pārsviež balss maksimumu nuo garuma
beigas morām uz viņa sākuma daļām, resp. apmaina kāpjuošuo tuoņa
tīpu ar kāpjuoši krītuošuo, dažkārt ari ar lauztuo, kas uzskatāms par
austrumu izluokšņu krītuošā un ari kāpjuošā tīpa
tālākuo attīstības
fasi, piem.: alga, bârzda, daine (Pkļ.), dêina ļļ dîna, nâuda, ronka, talka,
vêita ļļ vīta, žčima ļļ žrnia, ôntra, galva, pīeda ļ| pīeda (Plg., Vrz., Pjr.),
āukšta, balta ļļ balta (Vkš., Vrz.), bčera ļļ bîera (Vrz.), drīegna ļļ drīegna
( Vk š-)> gyva H gyva (Pkļ.), jauna.
Dažās izluoksnēs (piem. Vkš., Vrz.) tālākais pārvietuošanās akts
izpaužas tanī apstāklī, ka viensk. nom. formas kāpjuoši krītuošais tuo-
nis pāriet grūstā intonācijā tuos luocījumuos, kuri jau pirmajā laikmetā
bijuši paroxytona, kā piem. acc,
galvas blakus n. sg. galva (Plg. ari gālva).
i. sg., acc. pl. galva, galva, ļļ gālo,
41. §. Latviešu valuodas -nieku izluokšņu intonāciju tīpi, kuruos
abuos gadījumuos, t. i. augstiešu kāpjuošā
un krītuošā, resp. zemiešu
kāpjuoši krītuošā un krītuošā jeb grūstā tuoņa vietā stāv grūstā into-
nācija, ir jāskaita par tālākuo šuo tīpu pārmaiņas aktu,
balss akustiskā centra pārvietuošanuos
kas cēlies aiz
zilbes iekšienē jau zemiešu
izluoksnēs, tā: âlga, bârzda, dâina, dîena, nâuda,'rûoka, tâlka |j talks,
vîeta, zîema, (uötra) |ļ ûotra, gālva ļļ gala, pēda, sēja, auksta, (balta),
(bēra), (drēgna) ļļ drēgna, dzīva, jauna.
Aiz tādas intonāciju tīpu attiecības, leišu un latviešu valuodu starpā
pēdējā varētu būt tik viens vien zilbju akcenta — tīps grūstais. Tuomēr
— 49 —
53