LATVIJAS - DSpace

222
pirkstos, baltu un izrakstītu vilnāni pār pleciem, kura bijusi sasprausta
ar sudraba saktēm. Par pēdējiem trim, četriem gadu simteņiem šādu
apģērbu mēs gan nevaram meklēt pie latviešiem ne pēc viņu turības,
ne pēc tiesībām, ne ari pēc modes.
Etnogrāfijas ziņas nav šķiramas ari no vēstures, sevišķi no lat-
viešu vēstures, kur mums savu chroniku tikpat kā nemaz nav. Ori-
gines Livoniae un Rīmju chronika ir drīzāk politiski raksti, kur vācu
priesteri un bruņinieki lūko attaisnot savus ne visai taisnos
darbus senajā Livonijā. Nevāci: latvieši, lībieši, igauņi un citas ap-
kārtnes tautiņas bija šiem chroniķiem tikai blakus lietas un šo tautu
vēsture tad tur ari ir jālasa starp rindiņām. Ja tad nu mēs pavisam
negribētu ievērot tautas dziesmu ziņas par senatni un aprobežotos tikai
ar šo chroniku liecībām, tad gan maz ko mēs dabūtu zināt par seno
latviešu dzīvi.
Tautas dziesmu latvieši senatnē dzīvo visvairāk pie upēm un
ezeriem, plašu „āru" vēl ir samērā maz un
dažs labs ciemats ir vis-
apkārt apņemts ar mežu, kādēļ ari ceļus parasti daudzina pa mežiem.
Visvairāk ļaudis dzīvo viensētās, lai gan ir pazīstami
ari ciemi ar
vairāk saimniecībām. Sēta, tikai retumis saukta ari par māju, atrodas
parasti uz kalniņa un ir visapkārt iežogota ar sētu. Sētā atrodas visas
svarīgākās ēkas, to starpā istaba jeb nams, šad un tad ari „stāvu koku
nams". Bieži vien daudzina namu un istabu.
Dziesmu tautieša bagātība pastāv no miežiem un rudziem, pēc
kuriem trešo vietu ieņem bites. Vēlāku, kā liekas, biškopība
iet ma-
zumā un tai vietā uzplaukst linkopība, kura pēc nozīmes pat pārspēj
miežus un rudzus. No dārza kokiem dziesmas daudzina vairāk tikai
meža ābeles, no saknēm kāpostus, rutkus, rāceņus un sīpolus. Bur-
kāni, gurķi, bietes un citas saknes izplatās tikai par pēdējiem trim
gadu simteņiem, kādēļ dziesmas tos apdzied gauži reti. Tikpat reti
tur var vērot potētas ābeles, plūmes un ķiršus, kamēr pavisam tur
nav ievēroti bumbieri, jāņogas
un ērkšķogas. Šādus kokus un krūmus
latvieši sākuši audzināt tik par pēdējiem pāra gadu simteņiem.
Dažādas mājas lietas un traukus senie latvieši taisījuši
koku mizām vn
v
no dažādām
pinuši ari no saknēm, meldriem, rīkstītēm un skali-
ņiem (skat. P. Šmits. Etnogrāfisku rakstu krājums IL, Koku mizas
seno latviešu saimniecībā). Zem vācu kultūras iespaida ieviešas pie
latviešiem koka trauki, kuri, pamazām izspiežot mizu traukus, ieved
latviešus no mizu laikmeta koku laikmetā. Par pēdējiem 300 gadiem
latvieši mācās lietot ari koka skapjus, mālu krūzes un glāzes, kuras
tad ari tikai retumis sastopam
tautas dziesmās.