Laikraksts "Latvietis" 029

More documents

Recommendations

Info

6. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Otrdien, 2009. gada 24. martā Latviešu anzaki Pirmajā pasaules karā Uldis Siliņš stāsta par interesantu posmu Austrālijas vēsturē Trešais turpinājums. Pirmās daļas laikrakstā „Latvietis“ Nr. 26, 27 un 28. Liesmas teroristi Un te nu man jājauc alfabētiskā vārdu kārtība un vispirms jārunā par manu veco paziņu Augustu Marenu jeb Jānīti (Little John), kā viņu Londonā sauca. Viņš bija viens no maniem skatuves tēliem lugā Itnekad vairs nepārnākšu sētā, ko Latvijas TV es pārkristīju par Zem Dienvidu krusta. Augusts Marens – skolotājs, 1905. gada revolūcionārs, pēc Latvijā nosēdētiem diviem cietuma gadiem, aizbraucis uz Londonu 1909. gadā, kur pievienojies latviešu terora grupai Liesma, ko vadīja Pēteris Piaktovs jeb Peter the Painter (Pēteris Krāsotājs, īstā vārdā Jānis Žaklis). Viņš bija labā kompānijā, tur bija Jēkabs Peterss – vēlāk bēdīgi slavenais Nr. 2 Krievijas čekā, Fricis Svars – Petersa brālēns, Juris Gardšteins, Jēkabs Lepidus, Maksis Smolers, Pauls Elefants Hefelds, Dubovs, Sokolovs, uc. Lai iegūtu saviem mērķiem naudu, viņi nodarbojās ar laupīšanu. Liesmas teroristi 1910. g. ziemā nonāvēja 3 Londonas policistus, kas bija uvertīra sensacionālajam Sidnejas ielas aplenkumam. Izceļošana uz Austrāliju Londona liesmiešiem kļūst par karstu un 1911. g. Marens izceļo uz Rietum austrāliju kopā ar Adolfu un Viljamu Dregeriem un Saru Līgum. Par izdevību atstāt Angliju viņš var pateikties savam draugam, jūrniekam Ernestam Dregeram, kas gan nav britu pilsonis, bet kam izdodas sponsorēt kā imigrantus uz Austrāliju abus savus dvīņu brāļus no Rīgas, līgavu, 18 gadīgo žīdieti Saru Līgum un Marenu, ar ko iepazinies Londonā. Ernesta un Marena draudzība ilgi neturpinājās. Sākas naidošanās Saras dēļ, kuras rezultātā Ernests un Marens nonāk cietumā. Ernesta meitai Elainei par notikumiem ir atšķirīgs stāsts. Laikā, kad Marens, brāļi Dregeri, Fredis Džonsons un Sara strādājuši fermā, viņas tēvs esot ticies ar dažiem politiski radikāliem latviešiem, Tā kā viņš nav piekritis viņu uzskatiem, radikāļi do- Uldis Siliņš mājuši, ka viņš varētu būt drauds viņu drošībai un nolēmuši tikt no viņa vaļā. Viņi pārdevuši Ernestam zagtu šauteni un tad informējuši policiju. Ernesta protesti neesot līdzējuši un viņš dabūjis pavadīt cietumā uz Rottnest salas 3 mēnešus. Dregers esot bijis ļoti sarūgtināts un paziņojis policijai par Marena teroristu aktivitātēm Londonā un Marens ticis apcietināts. Elaines stāsts būs vairāk domāts, lai neciestu ģimenes labais vārds. Vienīgais latviešu radikālis Rietumaustrālijā bija Marens jeb Pēteris Džonsons., t.i. radikālis bez radikālām tendencēm, kas bija atstātas Londonā. Akadēmiķa grāmata Austrāliešu akadēmiķis F. Klarkes (Clarke) grāmatā The-will-o‘-the-wisp (Malduguns) ir rūpīgi izsekojis Liesmas teroristu gaitām, sevišķu vērību veltot visiem trim Dregeriem, Marenam un piektajam ritenim Fredim Džonsonam. Londonā Fredis Džonsons dzīvojis pie Līgum ģimenes kā īrnieks un bijis Ligum Esteras mīļākais. Tur apgrozījies arī Ernests Dregers um Augusts Marens. Līgum ģimenē vēl bijusi 17 g. vecā Sara, kurai vērību piegriezuši visi trīs. Uzvarējis Ernests Dregers, bet pa viņa prombūtnes laiku Saras viesmīlību baudījis Marens. Kad Līguma kundze gribējusi afēru izjaukt, Marens piedraudējis nogalināt ir viņu, ir viņas jauno mīļāko. Kad jaunie imigranti nonākuši Rietumaustrālijā, Ernests sācis pildīt Saras laulātā drauga pienākumus. Visu triju vīriešu starpā sākušies naidi, jo Marens un Džonsons uzskatījuši, ka viņiem uz Saru ir lielākas tiesības nekā Ernestam. Starplaikā Ernests nopircis no diviem klaidoņiem šauteni. Abi sāncenši jutušies apdraudēti un Džonsons griezies pie policijas. Pa Dregera apcietināšanas laiku Sara atkal nonāk Marena gultā, Ernesta reakcija ir pilnīgi saprotama. Viņš ziņo cietuma autoritātēm, ka Marens un Džonsons ir krievu anarhisti. Abi tiek apcietināti un Sara nonāk Pestīšanas armijas aizgādībā. Marena advokāts ir nākamais Austrālijas praimministrs Džons Kertins (John Curtin). Klīda baumas, ka Marens ir Peter the Painter. (Pēteris Krāsotājs tiešām ieradās Melburnā, kur viņam vēlāk bija savs uzņēmums). Pierādījumu trūkuma dēļ Marens un Džonsons tiek atbrīvoti. Viņš pieņem jaunu vārdu – Peter Johnson un pievienojās AIF. No kara viņš pārnāk sveiks un vesels, bet tiek nonāvēts satiksmes negadījumā Sidnejā, 1929. gadā. Brāļi Dregeri – Ernests Miķelis, Adolfs Leopolds un Viljams. Dregeru izcelsme ir miglā tīta. Adolfa meita Šerlija zinājusi stāstīt, ka viņas tēvs bijis krievs, bet tad, kļūdama emocionāla, sacījusi: Patiesībā tagad es sev pārmetu, ka neprasīju tēvam tik daudzas lietas. Mans tēvs nekad nerunāja par savu ģimeni, jaunību Rīgā un vienmēr pastāvēja, ka viņš aizmirsis savu dzimto valodu. Viņa domā, ka tēvs teicis, ka viņa māte bijusi vāciete. Viņas māsīca Elaine domā, ka viņas vectēvs atnācis no Vācijas uz Latviju 12 gadu vecumā un apprecējis polieti vai zviedrieti. Dregeri piederējuši pie luterāņu baznīcas. Elaine atceras, ka tēvs 1914. g. naturalizācijas lūgumā uzrādījis, ka viņa vecāki bijuši vācieši. To apliecina pieprasījumam arī pievienotā policijas piezīme, piemetinot, ka viņa vecāki nav bijuši Krievijas pilsoņi. Pēc citām ziņām: Ernests vāciski iemācījies tikai tad, kad aizbraucis uz Vāciju. Ernests Dregers pēc iznākšanas no cietuma apprec Saru. Viņiem abiem ir bijusi grūta bērnība un skološanās iespējas gandrīz nekādas. Ernests sācis strādāt sava tēvoča ķieģeļu dedzinātavā jau 8 gadu vecumā. 14 gadu vecumā viņš devies uz Eiropu un no 18 gadu vecuma strādājis par kurinātāju uz tirdzniecības kuģiem. Sara uzaugusi Latvijā, no kurienes viņas vecāki, lai izbēgtu no vajāšanām, aizbraukuši uz Angliju, kad Sarai bijis 11 gadu. Drīz pēc tam tēvs miris un 16 gadus vecā Sara sākusi strādāt kažokādu darbnīcā, pavadot tur ilgas stundas. Viņa dodas pakaļ Dregeram, neskatoties uz mātes iebildumiem. Austrālijā viņi dzīvo teltīs pie Toodjay, kur 1914. g. Ernests ir nodarbināts kā strādnieks. Kad 1914. g. abi naturalizējas, viņiem jau ir divi dēli. Pēc viņu meitas Betijas liecības, kad sācies karš, Sara bijusi atkal stāvoklī. Ernestam bijis ļoti grūti viņu atstāt, bet viņš juties, ka jāiet aizstāvēt adoptētā zeme. Trešās Jipras kaujas laikā Ernests vairākas reizes izrādījis izcilu drošsirdību. Uzbrukuma laikā austrālieši nokļuvuši zem draudzīgas uguns no britu artilērijas. Dregers pieteicies doties pāri neitrālajai joslai un brīdināt sabiedrotos par notiekošo, ko viņš veicis sekmīgi. Par 4. oktobra nopelniem pie Broondseide Ernests Dregers tiek apbalvots ar Militāro Medaļu. Par šo no- Turpinājums 7. lpp.
Otrdien, 2009. gada 24. martā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 7. lpp. Ļena ir maza meitenīte, kas auga Padomju Savienībā – nav svarīgi, kur, bet tā jau tas arī tika no valsts puses veicināts. Dzīve Padomju Savienībā varētu būt tāda pati, vienalga kurā nostūrī dzīvo. Tās pašas blokmājas, tā pati domāšana, tas pašas drūmās sejas utt. Meitenītei augot, ir jāsāk domāt par savu nākotni, kā jau visi vecāki to saviem bērniem grib iepotēt „Kas tev vissvarīgākais dzīvē“ Ļena izvēlas par savu mērķi būt slavenai. Tā nu ir visas izrādes tēma – kā mazā meitenīte cīnās ar dzīvi, redz, cik grūti tomēr ir būt slavenai, jo ir jāiegulda mūža darbs šinī procesā. Mamma šī mērķa īstenošanai sāk vest Ļenu uz dažnedažādiem pulciņiem – dziedāšanu, dejošanu, vingrošanu, literāro un dramatisko. No šīs perspektīvas izrāde varētu notikt vienalga kurā pasaules malā, jo alkas un cerības vecākiem par saviem bērniem jau ir universālas. Toties reti sastopami bērni, kam arī tik liela apņemšanas pašiem. Izrādes neparastais izteiksmes veids ir patiešām interesants, lai gan vietām izrāde velkas. Iemesls – gandrīz katru izrādē dzirdēto vārdu aktieri pārtulko angliski. Ne jau katru – tulkošana notiek diezgan brīvā stilā, un rezultātā tulkojuma kvalitāte mainīga. Kultūra Kā kļūt slavenai Daina Grosa par īpatneju iestudējumu Teātra observatorijā Vietām fakts, ka šī tulkošana iekļauta izrādē ļoti traucē, jo dzirdēt to pašu divreiz nav vienmēr interesanti. Tā īsti nesapratu, kāpēc tas tā darīts – vai tādā veidā tiešām ārzemju viesi dabūs pilno efektu Diez vai. Izrādē iepazīstamies ar dažādām personām Ļenas dzīvē – māti (ko attēlo aktieris Andris Bulis) – vienīgā persona izrādē, kas ik pa pāris desmit minūtēm nemaina savu lomu (bet tomēr – uz īsu brīdi nevainojami nodanco Pariser Tango kopa ar profesionālu dejotāju – šoreiz vīrieša lomā), mātes darba kolēģus – ļoti spilgti parādot dažādus atpazīstamus rakstura tipāžus, kādus noteikti var vēl satikt šeit Latvijā šodien, dažādus laika biedrus (meitenes, kurām vajadzētu Ļenu iedvesmot, pulciņu vadītājus un trenerus, kas skarbi un ātri meiteni noliek pie vietas), kaimiņieni babu Raju, kuras dzīves stāstu Otrā pasaules kara laikā īsā sižetā attēlo ļoti aizraujoši. Meitene arī paspēj mēģināt piedalīties skaistumkonkursā, kur arī drīz vien atklājas zirga kāja – piemēram, konkursa dalībnieku veicamajos darbos kulinārijas daļā sacensība ir par to, kurš prot vislabāk nomizot kartupeļus... Aktieri bieži tērpušies pionieru formas tērpos ar sarkaniem kaklautiņiem, mūzika krievu – īpaši tā, kas saistās ar Ļenas bērnību, kur viņa ļoti pārdzīvo atgadījumu, kur mēģina kaimiņienei uzdāvināt savu vismīļāko rotaļlietu, lelli ar lielu sarkanu banti. Emocijas skatītājiem, kas uzauguši ar šīm jūtām, skaņām, atribūtikām, noteikti ir daudz citādākas nekā tam, kas skatās uz šo no malas. Bet tomēr – emocijas var izraisīt arī, ja tās nav personīgas. Tas ir ieskats citā pasaulē, citā laikmetā, citā dzīvē. Neatklāšu, kas tad beidzot Ļenai vislabāk padodas un patīk, bet beigas atstāj visnotaļ cerīgu noskaņu, ka meitene nebūs visu mūžu pakļauta neveiksmēm un sarūgtinājumiem. Slavenā režisore Gaļina Poļiščuka savu darbu paveikusi lieliski – kaleidoskopiskais ieskats padomju laika dzīvē caur mazas meitenes acīm ir ļoti ticams. Maija Doveika meitenītes Ļenas lomā arī paveic savu darbu teicami – nevar būt viegli pieaugušam cilvēkam attēlot 7 gadus vecu skuķīti ar saviem emocionāliem pārdzīvojumiem un kaprīzēm. Izrāde veidota pēc krievu dramaturģes Jeļenas Isajevas lugas Par manu mammu un par mani motīviem. Izrāde notiek jaunajā Teātra observatorijā, Tērbatas ielā, mazā pagraba telpā, kur skatītāji sēž gandrīz līdzās ar aktieriem. Visu jāizjūt tuvplānā, aktieris skatās bieži skatītāja sejā, jo skatuve turpat vien ir – blakus. Šis neparastais veids, kā vērot izrādi, ir diezgan konfrontējošs, bet toties aizraujošs – šāda veida teātra skatīšanās nevar atstāt vienaldzīgu! Daina Grosa Laikrakstam „Latvietis“ Latviešu anzaki Turpinājums no 6. lpp. tikumu stāsta viņa meita: Viņš mums stāstīja, ka austrālieši bijuši spiesti gulties un nav varējuši galvu pacelt, jo vācieši viņus apšaudījuši no izdevīgā vietā novietota bunkura. Viņš piezadzies vāciešu pozīcijām iespējami tuvu un tad vāciski pavēlējis viņiem nākt ārā un uzbrukt gulošajiem austrāliešiem. Tāpēc, ka viņam bijusi laba vācu valoda un pavēloša balss, vācieši paklausījuši, izskrējuši no bunkura un tikuši sagūstīti. Mēs sacījām: Wasn’t that sneeky (Vai tas nebija negodīgi), bet viņš pastāvēja, ka vienmēr devis priekšroku ienaidnieku sagūstīt nevis nonāvēt. Kad Ernests Dregers atgriežas no kara mājās, Sara ar 3 bērniem viņu sagaida Pertā. Ernesta meita Betija stāsta, ka viņš cietis no indīgās gāzes, un ārsti viņam nav varējuši neko palīdzēt, tikai ieteikuši apmesties, kur sausāks klimats. Vispirms viņi pārcēlušies uz Geraldtonu Rietumaustrālijā. Otra meita Elaine stāsta, ka 1925. g. ģimene devusies uz Koolanooka, lai ierīkotu fermu. Ernests strādājis ļoti smagi, vispirms līdumnieka darbu ar abiem vecākajiem dēliem. Strādājot tikai ar cirvi, paņēmis daudz laika. Naudas bijis ļoti maz, un dažkārt Ernests gājis strādāt pie citiem fermeriem, tīrīdams ganības, kā arī pie jaunās, valdības projektētās dzelzceļa līnijas. Viņu māja bijusi būvēta no dēļiem, skārda (lietotas sagrieztas petrolejas kannas) un maisaudekla (hessian) drēbes. Grīdas vietā bijusi sapresēta zeme, ilgus gadus bez kāda seguma. Cepšanai, vārīšanai un apsildīšanai lietota liela ar malku kurināma krāsns. Ernests darījis to labāko, lai sagādātu labu, laimīgu māju Sarai un septiņiem bērniem. Kad mēs augām, mums vienmēr trūka naudas, bet bija pietiekami ko ēst, liecina Elaine. Vēlāk Ernests pārceļas uz savas meitas fermu, apmēram, 200 km no Geraldtonas, kur nodzīvo līdz mūža beigām. Lai gan Ernests runājis franciski, vāciski un angliski (latviešu valoda nav pieminēta), viņš pastāvējis, lai ģimenes locekļi savstarpēji runātu angliski. Ādolfs Leopolds Dregers 1918. g. 24. aprīlī pie Villiers-Bretonneuex pazaudējis kāju. Šis ir bijis viņa trešais ievainojums. Ādolfu atraduši neitrālā joslā pēc 3 dienām Pestīšanas armijas ļaudis, t.s. Salvos. Kāju bijis par vēlu glābt, tā bijusi tārpu pārņemta, kas, iespējams, izglāba viņa dzīvību, jo tārpi bija noēduši pūstošo miesu un tā pasargājuši ķermeni no gangrēnas. Grāmatā ir brāļu Dregeru fotogrāfijas. Par Viljamu nekas nav zināms. Uldis Siliņš Laikrakstam „Latvietis“ Turpinājums sekos
Page 1 and 2: LATVIETISwww.laikraksts.com Austrā
Page 3 and 4: Otrdien, 2009. gada 24. martā Laik
Page 5: Otrdien, 2009. gada 24. martā Laik

Laikraksts "Latvietis" 029

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?