Laikraksts "Latvietis" 029
Laikraksts "Latvietis" 029
Laikraksts "Latvietis" 029
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
8. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Otrdien, 2009. gada 24. martā<br />
Māra Branča skatījums<br />
12. marts īpaša<br />
diena bija vienam<br />
no ievērojamākajiem<br />
latviešu gleznotājiem<br />
ārpus Latvijas<br />
Laimonim<br />
Mieriņam, Triju Zvaigžņu ordeņa<br />
laureātam, A. Eglīša un V. Janelsiņas<br />
fonda balvas ieguvējam. Tā ir diena,<br />
kad pirms 80 gadiem viņš ieraudzīja<br />
dienas gaismu.<br />
Vajadzētu jau Laimoni Mieriņu<br />
sumināt ar grandiozu jubilejas rakstu,<br />
bet šoreiz tas izpaliks. Tā vietā<br />
piedāvāju nelielu gabaliņu no topošās<br />
grāmatas par mākslinieku. Tai vēl nav<br />
nosaukuma. Viss vēl top. Tādēļ, kas<br />
var zināt, gala variantā tas, ko Jūs šeit<br />
izlasīsit, nemaz nebūs vai būs citādāk.<br />
Vēl viena piezīme – pats jubilārs līdz<br />
ar Jums šo fragmentu lasa pirmo reizi.<br />
Tad jau varu sagaidīt sukas. Turiet par<br />
mani īkšķi!<br />
Un te pats iesākums grāmatai.<br />
Špileja savu mājvietu atradusi Anglijas<br />
salas vidusdaļā, Rietumjorkšīras<br />
grāfistē, caur kuru plūst Eiras upe. Tās<br />
senlejas lēzenajos krastos izstiepusies<br />
pilsēta, gara kā izstīdzējusi meiča,<br />
nosēdusies leknā zālē un plaši izplādama<br />
savus krāšņos brunčus. Agrāk<br />
te vietējie fermeri ganīja lielus aitu ganāmpulkus,<br />
bet citi nodarbojās ar vadmalas<br />
aušanu. 19. gadsimta beigās un<br />
20. gadsimta sākumā saviem turīgākajiem<br />
strādniekiem uzņēmēji cēla garas<br />
rindu mājas ar ērtiem divstāvīgiem<br />
dzīvokļiem. Parādes ieejas pusē katrs<br />
centās izveidot krāšņus puķu dārzi-<br />
Gabaliņš iz Laimoņa Mieriņa dzīves<br />
L. Mieriņš pie sava darba personālizstādē 1963. gadā.<br />
ņus, bet mājas otrā pusē audzēja sīpolus,<br />
gurķus, zirņus un citus dārzeņus.<br />
Anglijā kari nav nepārtraukti gājuši<br />
pāri, iznīcinādami visu un pēc<br />
tā piespiezdami ļaudīm sākt dzīvi no<br />
jauna, kā tas bija Latvijā. Šiplejā vai<br />
katra ieliņa stāsta par bijušajiem laikiem,<br />
saglabājot savu jaunības dienu<br />
izskatu. Rūpīgāki cilvēki pat saglabājuši<br />
jūgendiskos rotājumus un durvju<br />
krāsainos stiklus. Vien puķu dārza<br />
metāla sētiņām pazuduši bumbuļi vai<br />
citi rotājumi. Tos pēdējā kara laikā bija<br />
jānodod valstij ložu izgatavošanai.<br />
Vienā no šādām mājām Mālboro<br />
ceļā dzīvo latvietis, gleznotājs Laimonis<br />
Mieriņš ar Ilgu. Viņi tajā ievācās<br />
1953. gadā un dzīvo vēl joprojām. Bēniņos<br />
mākslinieks sev iekārtojis darbnīcu.<br />
Tā nav plaša, nav arī grezna vai<br />
lepna. Tajā atrodas pats nepieciešamākais<br />
– molberts, galds un plaukti krāsu<br />
un gatavo darbu glabāšanai. Nevar jau<br />
arī izvērsties – telpa ir neliela kā dālderis<br />
– vienam vieta ir, bet diviem kļūst<br />
par šauru. Mieriņu māju drīzāk var<br />
uzskatīt par askētisku. Nekad viņiem<br />
nav bijuši ne līdzekļi lepnām mēbelēm<br />
un kristāliem, ne arī pēc tā kārojuši.<br />
Galvenais lai būtu ērti, mājīgi, labi.<br />
Visa viņu dzīve bijusi pakārtota glezniecībai<br />
un latviskām lietām. Ilggadīgā<br />
pavadone un balsts Ilga pēc darba<br />
Dr. Olgas Celmiņas zobārstniecības<br />
kabinetā Bradfordā dejojusi deju kopā,<br />
pati savām rokām gatavojusi dažādu<br />
novadu tautas tērpus, audusi jostas<br />
un prievītes, adījusi cimdus. Arī Laimonis,<br />
kaut arī lielāko laika daļu aizņēma<br />
darbs Līdsas<br />
mākslas koledžā un<br />
glezniecība, nekad<br />
nav atsvešinājies no<br />
latviešu sabiedrības,<br />
kaut arī dažbrīd ar<br />
to bija jo saspringtas<br />
attiecības. Dejojot<br />
tautas deju kopā<br />
FOTO No L. Mieriņa arhīva<br />
Sakta Bradfordā,<br />
viņš bija iepazinies<br />
ar Ilgu Reinis un<br />
pēc dievturu parašas<br />
1951. gadā<br />
salaulājušies. Viņu<br />
mājā allaž valdījis<br />
latviskais gars.<br />
Tādēļ arī abi Mieriņi<br />
saglabājuši tik<br />
skaidru un bagātu<br />
latviešu valodu, ka<br />
mūždien viņi ir dzīvojuši<br />
ar domām par<br />
savu tēvzemi. Laimoņa<br />
Mieriņa katalogos<br />
vienmēr ir uzsvērts,<br />
ka gleznotāja<br />
dzimtene ir Latvija.<br />
Viņu dzīve ir pierādījusi, ka var dzīvot<br />
svešā vidē, citā tautā, citā kultūrā, bet<br />
savā dvēselē palikt latvietis. Šīs lietas<br />
ir apvienojamas, nepieciešams tik saglabāt<br />
nacionālo pašapziņu. Būtiskākais<br />
– ir vai nav vēlēšanās uzturēt sevī<br />
savu tautību, saiknes ar dzimto zemi,<br />
vai tā ir vai nav svarīga.<br />
Laimonim nacionālā piederība ir<br />
bijusi tikpat būtiska kā glezniecība,<br />
kuras dēļ nedrīkst sevi izdāļāt sīknaudā.<br />
Viņa vērtību sistēma ir negrozāma,<br />
nemainīga tāpat kā pašcieņas, pašapziņas<br />
mēraukla. Māksla un tauta nav izklaides<br />
vieta, peļņas avots. Tā ir vieta,<br />
kur jāsaglabā gara tīrība, augsti ideāli.<br />
Par ideāliem gan Laimonis Mieriņš<br />
nemēdz runāt, tie glabājas māksliniekam<br />
dziļi krūtīs, kur pieeja citiem<br />
slēgta. Viss ir pateikts gleznās un zīmējumos.<br />
Svešu roku pieskaršanās vai<br />
to mēģinājumi tiek atraidīti ar joku,<br />
kas viņam ir allaž uz mēles. Māksla,<br />
glezniecība pārāk grūti ir nākusi Laimoņa<br />
Mieriņa rokās, lai ar to koķetētu,<br />
par to zviegaļātu vai ar vieglu roku izmētātu<br />
visos vējos. Sākums un turpinājums<br />
stāv vienmēr viņa acu priekšā.<br />
Arī viņa gleznas, kas ir mājas vienīgais<br />
rotājums. Tās ik dienas atgādina<br />
par mūža saturu un piepildījumu.<br />
Par visa iesākumu ceļam uz mākslu<br />
Laimonis Mieriņš mēdz pajokoties:<br />
līdz ko pacēlies pakaļkājās, tā sācis zīmēt.<br />
Tēvs tolaik Laidos, kas 1930. gados<br />
atradās Aizputes apriņķa Valtaiķu<br />
pagastā un no kurienes līdz nojaukšanai<br />
20. gadsimta 90 gadu vidū varēja<br />
saskatīt bēdīgi slaveno Skrundas<br />
lokatoru, vadīja veikalu. Bonbongu,<br />
siļķu un citu preču iesaiņošanai kalpoja<br />
papīrs. To iekāroja mazais zēns un<br />
zīmēja, kas vien ienāca prātā, visbiežāk<br />
cilvēciņus, kas kaut kur gāja vai<br />
kāvās. Neapnikdams un ļaudamies<br />
fantāzijām, viņš varēja zīmēt daudz un<br />
ilgi, tādēļ tēvs šķendējās un bārās, ka<br />
tā tiek izniekota laba manta.<br />
Tad nāca atklājums, ka uz pirts<br />
dūmos apkvēpušās sienas ar naglu var<br />
it labi ieskrāpēt redzēto. Turpat pirtī,<br />
kurp mazais puisēns gāja mazgāties<br />
kopā ar māti un citiem sieviešiem, bija<br />
noskatīts viens otrs tolaik par nepiedienīgu<br />
uzskatīts, bet tagad bieži žurnālos<br />
un izstādēs redzams skats. Neko<br />
sliktu nedomādams, viņš, mācoties<br />
Laidu pamatskolā, bija pirtī novēroto<br />
uzzīmējis. Šo mākslas darbu bija uzgājis<br />
skolas pārzinis Lērums un par šo<br />
jaunā mākslinieka grēka darbu bija pavēstījis<br />
tēvam. Sekoja sāpīgas jo sāpīgas<br />
sukas, tomēr no zīmēšanas prieka<br />
tās neizārstēja.<br />
Mūsu grāmatas varonis nebija to<br />
Turpinājums 9. lpp.
Change language