31.12.2014 Views

Laikraksts "Latvietis" 029

Laikraksts "Latvietis" 029

Laikraksts "Latvietis" 029

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Otrdien, 2009. gada 24. martā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 7. lpp.<br />

Ļena ir maza<br />

meitenīte, kas auga<br />

Padomju Savienībā<br />

– nav svarīgi,<br />

kur, bet tā jau tas<br />

arī tika no valsts puses<br />

veicināts. Dzīve<br />

Padomju Savienībā<br />

varētu būt tāda<br />

pati, vienalga kurā<br />

nostūrī dzīvo. Tās pašas blokmājas, tā<br />

pati domāšana, tas pašas drūmās sejas<br />

utt. Meitenītei augot, ir jāsāk domāt<br />

par savu nākotni, kā jau visi vecāki<br />

to saviem bērniem grib iepotēt „Kas<br />

tev vissvarīgākais dzīvē“ Ļena izvēlas<br />

par savu mērķi būt slavenai. Tā nu<br />

ir visas izrādes tēma – kā mazā meitenīte<br />

cīnās ar dzīvi, redz, cik grūti<br />

tomēr ir būt slavenai, jo ir jāiegulda<br />

mūža darbs šinī procesā. Mamma šī<br />

mērķa īstenošanai sāk vest Ļenu uz<br />

dažnedažādiem pulciņiem – dziedāšanu,<br />

dejošanu, vingrošanu, literāro un<br />

dramatisko. No šīs perspektīvas izrāde<br />

varētu notikt vienalga kurā pasaules<br />

malā, jo alkas un cerības vecākiem par<br />

saviem bērniem jau ir universālas. Toties<br />

reti sastopami bērni, kam arī tik<br />

liela apņemšanas pašiem.<br />

Izrādes neparastais izteiksmes<br />

veids ir patiešām interesants, lai gan<br />

vietām izrāde velkas. Iemesls – gandrīz<br />

katru izrādē dzirdēto vārdu aktieri<br />

pārtulko angliski. Ne jau katru – tulkošana<br />

notiek diezgan brīvā stilā, un<br />

rezultātā tulkojuma kvalitāte mainīga.<br />

Kultūra<br />

Kā kļūt slavenai<br />

Daina Grosa par īpatneju iestudējumu Teātra observatorijā<br />

Vietām fakts, ka šī tulkošana iekļauta<br />

izrādē ļoti traucē, jo dzirdēt to pašu<br />

divreiz nav vienmēr interesanti. Tā<br />

īsti nesapratu, kāpēc tas tā darīts – vai<br />

tādā veidā tiešām ārzemju viesi dabūs<br />

pilno efektu Diez vai.<br />

Izrādē iepazīstamies ar dažādām<br />

personām Ļenas dzīvē – māti (ko attēlo<br />

aktieris Andris Bulis) – vienīgā<br />

persona izrādē, kas ik pa pāris desmit<br />

minūtēm nemaina savu lomu (bet tomēr<br />

– uz īsu brīdi nevainojami nodanco<br />

Pariser Tango kopa ar profesionālu<br />

dejotāju – šoreiz vīrieša lomā), mātes<br />

darba kolēģus – ļoti spilgti parādot dažādus<br />

atpazīstamus rakstura tipāžus,<br />

kādus noteikti var vēl satikt šeit Latvijā<br />

šodien, dažādus laika biedrus (meitenes,<br />

kurām vajadzētu Ļenu iedvesmot,<br />

pulciņu vadītājus un trenerus,<br />

kas skarbi un ātri meiteni noliek pie<br />

vietas), kaimiņieni babu Raju, kuras<br />

dzīves stāstu Otrā pasaules kara laikā<br />

īsā sižetā attēlo ļoti aizraujoši. Meitene<br />

arī paspēj mēģināt piedalīties skaistumkonkursā,<br />

kur arī drīz vien atklājas<br />

zirga kāja – piemēram, konkursa<br />

dalībnieku veicamajos darbos kulinārijas<br />

daļā sacensība ir par to, kurš prot<br />

vislabāk nomizot kartupeļus...<br />

Aktieri bieži tērpušies pionieru<br />

formas tērpos ar sarkaniem kaklautiņiem,<br />

mūzika krievu – īpaši tā, kas<br />

saistās ar Ļenas bērnību, kur viņa ļoti<br />

pārdzīvo atgadījumu, kur mēģina kaimiņienei<br />

uzdāvināt savu vismīļāko<br />

rotaļlietu, lelli ar lielu sarkanu banti.<br />

Emocijas skatītājiem, kas uzauguši<br />

ar šīm jūtām, skaņām, atribūtikām,<br />

noteikti ir daudz citādākas nekā tam,<br />

kas skatās uz šo no malas. Bet tomēr –<br />

emocijas var izraisīt arī, ja tās nav personīgas.<br />

Tas ir ieskats citā pasaulē, citā<br />

laikmetā, citā dzīvē.<br />

Neatklāšu, kas tad beidzot Ļenai<br />

vislabāk padodas un patīk, bet beigas<br />

atstāj visnotaļ cerīgu noskaņu,<br />

ka meitene nebūs visu mūžu pakļauta<br />

neveiksmēm un sarūgtinājumiem.<br />

Slavenā režisore Gaļina Poļiščuka<br />

savu darbu paveikusi lieliski – kaleidoskopiskais<br />

ieskats padomju laika<br />

dzīvē caur mazas meitenes acīm ir<br />

ļoti ticams. Maija Doveika meitenītes<br />

Ļenas lomā arī paveic savu darbu<br />

teicami – nevar būt viegli pieaugušam<br />

cilvēkam attēlot 7 gadus vecu skuķīti<br />

ar saviem emocionāliem pārdzīvojumiem<br />

un kaprīzēm. Izrāde veidota pēc<br />

krievu dramaturģes Jeļenas Isajevas<br />

lugas Par manu mammu un par mani<br />

motīviem.<br />

Izrāde notiek jaunajā Teātra observatorijā,<br />

Tērbatas ielā, mazā pagraba<br />

telpā, kur skatītāji sēž gandrīz līdzās<br />

ar aktieriem. Visu jāizjūt tuvplānā,<br />

aktieris skatās bieži skatītāja sejā, jo<br />

skatuve turpat vien ir – blakus. Šis<br />

neparastais veids, kā vērot izrādi, ir<br />

diezgan konfrontējošs, bet toties aizraujošs<br />

– šāda veida teātra skatīšanās<br />

nevar atstāt vienaldzīgu!<br />

Daina Grosa<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

Latviešu anzaki<br />

Turpinājums no 6. lpp.<br />

tikumu stāsta viņa meita: Viņš mums<br />

stāstīja, ka austrālieši bijuši spiesti<br />

gulties un nav varējuši galvu pacelt, jo<br />

vācieši viņus apšaudījuši no izdevīgā<br />

vietā novietota bunkura. Viņš piezadzies<br />

vāciešu pozīcijām iespējami tuvu<br />

un tad vāciski pavēlējis viņiem nākt<br />

ārā un uzbrukt gulošajiem austrāliešiem.<br />

Tāpēc, ka viņam bijusi laba vācu<br />

valoda un pavēloša balss, vācieši paklausījuši,<br />

izskrējuši no bunkura un<br />

tikuši sagūstīti. Mēs sacījām: Wasn’t<br />

that sneeky (Vai tas nebija negodīgi),<br />

bet viņš pastāvēja, ka vienmēr devis<br />

priekšroku ienaidnieku sagūstīt nevis<br />

nonāvēt.<br />

Kad Ernests Dregers atgriežas no<br />

kara mājās, Sara ar 3 bērniem viņu sagaida<br />

Pertā. Ernesta meita Betija stāsta,<br />

ka viņš cietis no indīgās gāzes, un<br />

ārsti viņam nav varējuši neko palīdzēt,<br />

tikai ieteikuši apmesties, kur sausāks<br />

klimats. Vispirms viņi pārcēlušies uz<br />

Geraldtonu Rietumaustrālijā. Otra<br />

meita Elaine stāsta, ka 1925. g. ģimene<br />

devusies uz Koolanooka, lai ierīkotu<br />

fermu. Ernests strādājis ļoti smagi,<br />

vispirms līdumnieka darbu ar abiem<br />

vecākajiem dēliem. Strādājot tikai ar<br />

cirvi, paņēmis daudz laika. Naudas bijis<br />

ļoti maz, un dažkārt Ernests gājis<br />

strādāt pie citiem fermeriem, tīrīdams<br />

ganības, kā arī pie jaunās, valdības<br />

projektētās dzelzceļa līnijas. Viņu<br />

māja bijusi būvēta no dēļiem, skārda<br />

(lietotas sagrieztas petrolejas kannas)<br />

un maisaudekla (hessian) drēbes. Grīdas<br />

vietā bijusi sapresēta zeme, ilgus<br />

gadus bez kāda seguma. Cepšanai, vārīšanai<br />

un apsildīšanai lietota liela ar<br />

malku kurināma krāsns. Ernests darījis<br />

to labāko, lai sagādātu labu, laimīgu<br />

māju Sarai un septiņiem bērniem.<br />

Kad mēs augām, mums vienmēr trūka<br />

naudas, bet bija pietiekami ko ēst, liecina<br />

Elaine.<br />

Vēlāk Ernests pārceļas uz savas<br />

meitas fermu, apmēram, 200 km no<br />

Geraldtonas, kur nodzīvo līdz mūža<br />

beigām.<br />

Lai gan Ernests runājis franciski,<br />

vāciski un angliski (latviešu valoda<br />

nav pieminēta), viņš pastāvējis, lai<br />

ģimenes locekļi savstarpēji runātu angliski.<br />

Ādolfs Leopolds Dregers<br />

1918. g. 24. aprīlī pie Villiers-Bretonneuex<br />

pazaudējis kāju. Šis ir bijis viņa<br />

trešais ievainojums. Ādolfu atraduši<br />

neitrālā joslā pēc 3 dienām Pestīšanas<br />

armijas ļaudis, t.s. Salvos. Kāju bijis<br />

par vēlu glābt, tā bijusi tārpu pārņemta,<br />

kas, iespējams, izglāba viņa dzīvību,<br />

jo tārpi bija noēduši pūstošo miesu<br />

un tā pasargājuši ķermeni no gangrēnas.<br />

Grāmatā ir brāļu Dregeru fotogrāfijas.<br />

Par Viljamu nekas nav zināms.<br />

Uldis Siliņš<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

Turpinājums sekos

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!