Laikraksts "Latvietis" 029
Laikraksts "Latvietis" 029
Laikraksts "Latvietis" 029
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Otrdien, 2009. gada 24. martā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 9. lpp.<br />
Gleznas, kur no sevis nolīst<br />
Viktors Hausmanis lasa. Māris Brancis klausas.<br />
Latvijas Valsts arhīvs pagājušā<br />
gada vasarā galerijā Mūrnieks, Rīgā,<br />
sarīkoja Veronikas Janelsiņas gleznu<br />
izstādi, bet februārī tā aizceļoja uz<br />
Jelgavu. Tur atrodas jauks latviešu<br />
teātra tēva Ādolfa Alunāna memoriālais<br />
muzejs. Nelielajās, labi izremontētajās,<br />
mājīgajās pirmā stāva divās<br />
istabās Veronikas Janelsiņas darbi<br />
izskatās īpaši labi. Bija apjaušams pat<br />
kaut kas tāds, ko galerijā nevarēja pamanīt.<br />
Mākslinieces darbi ir nelieli,<br />
bet spraigi uzgleznoti, sevišķi pēdējie,<br />
abstrakcijām tuvie. Jelgavā gleznas it<br />
kā pienāca tuvāk skatītājam, uzrunāja<br />
katru individuāli, atklājot kaut ko ļoti<br />
diskrētu, ko uzticam tikai ļoti labam<br />
draugam.<br />
Īpaši tas bija ieraugāms 13. februāra<br />
pēcpusdienā, kad Ādolfa Alunāna<br />
memoriālajā muzejā jelgavnieki<br />
un viesi no Rīgas pulcējās Veronikai<br />
Janelsiņai veltītajā pēcpusdienā. Tajā<br />
divi Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas<br />
fonda balvas ieguvēji literatūrvēsturnieks<br />
Dr. Viktors Hausmanis<br />
un izstādes kurators, šo rindu autors<br />
iepazīstināja ar mākslinieces un rakstnieces<br />
Veronikas Janelsiņas dzīvi un<br />
radošo darbību. Viktors Hausmanis<br />
ļoti izjustā, dzīvā stāstījumā atklāja<br />
viņas personību, lasīja viņam rakstīto<br />
vēstuļu fragmentus, pietuvinot rakstnieci<br />
un gleznotāju klausītājiem un<br />
atklājot viņas radošā procesa galvenās<br />
iezīmes – humoru, labsirdību, neatveramos<br />
fantāzijas lidojumus.<br />
Dzirdētais lika domāt, ka savā<br />
būtībā Veronika Janelsiņa bija dziļi<br />
traģiska personība, līdzcilvēku un<br />
tautiešu bieži nesaprasta vai pārprasta.<br />
Ieklausoties Viktora Hausmaņa vārdos,<br />
pienācu pie jaunām atziņām viņas<br />
personības izprašanā. Ļoti iespējams,<br />
ka tā saucamajos abstraktajos gleznojumos<br />
māksliniece ielika savu sirdi,<br />
pašus intīmākos pārdzīvojumus,<br />
kuros pat sev viņa nevēlējās atzīties<br />
un kurus slēpa aiz humora aizsega.<br />
Tā bija telts, kur kā no citiem, tā arī<br />
pašai no sevis nobēdzināt tos intīmās<br />
dzīves dūksnājus, radošas personības<br />
pārdzīvojumu aisbergus, kādi viņai<br />
izveidojās, dzīvojot ar tik spilgtu personību,<br />
kāds bija Anšlavs Eglītis, un<br />
mitinoties svešā zemē, nespējot sevi<br />
līdz galam realizēt. Krāsu salikumi,<br />
otas raksta ritmi, kompozīcijas uzbūve<br />
atklāj šīs dramatiskās dzīves līkločus,<br />
krasos pagriezienus, tuvojoties aizai,<br />
bezdibenim. Veronika Janelsiņa pati<br />
bija neordinārs cilvēks ar spilgti izteiktu<br />
radošo potenciālu. Māksliniece<br />
ilgus gadus veltīja vīram, dziļdziļi iegāja<br />
viņa domāšanā, tik dziļi, ka likās<br />
no pašas nekas nav palicis pāri, tikai<br />
viņas spurainais raksturs. Glezniecība<br />
viņai palīdzēja atrast sevi. Varbūt viņa<br />
to pat sev neatzina, taču krāsu mākslā<br />
viņa beidzot varēja būt pati un līdz<br />
galam.<br />
Šī pēcpusdiena Ādolfa Alunāna<br />
memoriālajā muzejā bija svētīga radošas<br />
personības atklāsmē.<br />
Māris Brancis<br />
Laikrakstam „Latvietis“<br />
Laimonis Mieriņš<br />
Turpinājums no 8. lpp.<br />
vidū, kurš par mākslu fantazē kopš<br />
mazotnes. Viņš par to neko nezināja.<br />
Žurnālos un avīzēs droši vien bija redzētas<br />
arī gleznu un citu mākslas darbu<br />
reprodukcijas, taču tās viņš uztvēra kā<br />
skaista bildītes. Diez vai izdarīgais un<br />
saimnieciskais tēvs Kārlis, rancēnietis,<br />
kurš pēc kursu beigšanas Rīgā ceļoja<br />
no vienas vietas Kurzemē uz otru,<br />
līdz atrada īsto vietu Valtaiķu pagasta<br />
piensaimnieku sabiedrības krejotavā<br />
Laidos un ļoti veiksmīgi vadīja sabiedrības<br />
veikalu, izkonkurējot citas<br />
bodes, būtu bijis apmierināts ar dēla<br />
nepraktiskām interesēm. Ka māksla<br />
var būt arī pieauguša cilvēka nodarbošanās,<br />
tas zēnam ne sapņos nenāca. Tā<br />
viņu pat neinteresēja. Daudz pievilcīgākas<br />
bija citas nodarbības.<br />
Laimonis dzīvoja bijušā kuršu teritorijā,<br />
kuru savos romānos Dzimtene,<br />
Bandava un Mežvidus ļaudis aprakstījis<br />
Jēkabs Janševskis (1865–1931). Netālu<br />
atradās Remeši, no kurienes cēlies<br />
tautas atmodas laika darbinieks un<br />
cenzors Mārtiņš Remiķis (1845–1921).<br />
Pagasta namā karājās viņa portrets.<br />
Pie tā tika vesta visa skola, stāstīts par<br />
šo novadnieku un pat puķes vāzē ieliktas.<br />
Vēsture bija visapkārt.<br />
Interesi par politiku dēlēnā iedēstīja<br />
tēvs. Krejotavā viņam pagāja viss<br />
rīta cēliens. Pulksten vienos Latvijas<br />
radio raidīja jaunākās pasaules ziņas.<br />
Tās zēnam bija jānoklausās un jāatstāsta<br />
tēvam, cik nu mazā cilvēciņa<br />
prāts tās saprata. Galvā mudžēja sveši<br />
vārdi un neizprotami notikumi. Piemēram,<br />
ziņa par to, ka Spānijas karā<br />
viena karojošā puse saņem maisā otru.<br />
Maisā pat vienam cilvēkam grūti ielīst.<br />
Kā var sabāzt kartupeļu maisā<br />
cilvēkus, tas zēnam likās neiespējami.<br />
Noslēpumainie notikumi neizprotami<br />
lielajā pasaulē vairāk nodarbināja prātu<br />
nekā jebkas cits. Nākotne vēl zēnam<br />
nerūpēja.<br />
Skolās ar zīmēšanu arī gāja kā<br />
gāja. Laidu pamatskolā īpaša zīmēšanas<br />
skolotāja nebija, bet, kad<br />
1943. gadā Laimonis iestājās Kuldīgas<br />
V. Plūdoņa Valsts ģimnāzijā, tur<br />
zīmēšanai pievērsa maz uzmanības.<br />
Pusaudzim pašam – viņam tagad bija<br />
14–15 gadi – bija saistošākas nodarbības.<br />
Pirmo reizi mūžā tik tālu no mājām<br />
un bez vecāku stingrās uzraudzības<br />
– vajadzēja izbaudīt brīvību, kādu<br />
nu to izprot zēni šajos gados – ķircināt<br />
meitenes un skolotājus, nodoties puiku<br />
nodarbībām, ko pieaugušie mēdz dēvēt<br />
par blēņām. Tās likās vilinošākas,<br />
un tā bija dzīve!<br />
Reiz pusaudzis no Laidiem uzzīmēja<br />
uz tāfeles kādas nebūt ēdiena<br />
detaļas. Tās ieraudzīja internāta audzinātājs<br />
un zīmēšanas skolotājs gleznotājs<br />
Kārlis Grūbe (1902–1998). Pēc<br />
daudziem gadiem Laimonis Mieriņš,<br />
atcerēdamies šo gadījumu, raksturos<br />
šo pedagogu:<br />
„Viņam bija milzīgi kupli mati un<br />
brilles tik bieziem stikliem kā ķieģelis.<br />
Grūbe novērtēja manus darbus un teica:<br />
„Puis’, tev ir dotības!“ Toreiz es to<br />
nesapratu“.<br />
Ar to šis notikums beidzās, kaut<br />
gan uzslava kā leknu zemi un saules<br />
siltumu alkstošs grauds bija iekritusi<br />
pašā slēptākā dvēseles kambarī. Pagaidām<br />
tā tur iemājoja un gaidīja savu<br />
liktenīgo stundu. Diemžēl graudam<br />
bija jāgaida daudzus gadus.<br />
Līdz ar laikraksta redakcijas sveicieniem<br />
Laimonim Mieriņam jubilejā<br />
Māris Brancis<br />
Laikrakstam „Latvietis“
Change language