lasÄ«tÄju vÄstules - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
lasÄ«tÄju vÄstules - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
lasÄ«tÄju vÄstules - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
vārpu vainagiem kronētais laikmets bez cēlējiem<br />
un pēlējiem izpelnījies tik maz kaut cik<br />
objektīvu literāru liecinieku. Tā dēvētais zelta<br />
laikmets latviešu literatūrā sākās ar to, ka<br />
Ulmanis 1934.gadā nodibināja Sabiedrisko<br />
lietu ministriju, slēdza rindu literāru žurnālu,<br />
daļa spējīgu rakstnieku zaudēja publicēšanās<br />
iespējas, un, kā Lūse ironizē, palika tikai apdziedātāji,<br />
apdzejotāji, cildinātāji un dainotāji<br />
(221). Lūse analizējusi diletantisko Aīdas<br />
Niedras sacerējumu Anna Dzilna (1936) un<br />
piecas lappuses veltījusi paplānajam Ērika<br />
Ādamsona (alias Ērika Rīgas) romāniņam<br />
Sava ceļa gājējs (publicēts Tēvijā, 1944), kas<br />
it kā raksturo paaudzi, kam bijusi dota iespēja<br />
dzīvot savā valstī. Ar Aīdas Niedras romāna<br />
izklāstu varbūt tiek nodarīts pāri Virzas,<br />
Plūdoņa, Cedriņa un Medeņa Latvijai, arī<br />
mazpulcēniem, kaucmindietēm, Malnavas<br />
un Priekuļu skolu izgājušajiem, kuri, kaut<br />
varbūt ticīgi, naivi ideālisti (arī Antiņš bija<br />
naivs, bet redz’ kā uzrāpās!), sevī nesa lielu<br />
pozitīvu lādiņu, kas tikai pāris gadu vēlāk<br />
tika izlādēts (un varbūt nolādēts) kauju laukos,<br />
bēgļu ceļos, Sibīrijas taigās un kolhozu<br />
klaušās.<br />
No latviešu trimdas rakstnieku darbiem Lūse<br />
izvēlējusies apskatīt Gunāra Janovska Uz neatgriešanos<br />
(1973), kura centrā ir latvieša un<br />
aizceļojošas baltvācu meitenes mīlestība un<br />
ar to saistītā plašākā dilemma. Bagātīgi Lūse<br />
citējusi no Dzintara Soduma autobiogrāfiskā<br />
romāna Savai valstij audzināts (1993), kurā<br />
autors nevairās sāpīgas patiesības par brīvo<br />
Latviju, tās izauklēto un tad pazudušo<br />
paaudzi, kam bija daudz uzskatu un maza<br />
spēja spriest, jo bija jāgaida, kamēr paiet<br />
gadu desmiti citos ļaudīs, citās skolās līdz<br />
vienpartijas režīmā dzīvojis cilvēks atkal jaudā<br />
skaidri domāt un runāt (236). Savā līdz<br />
trūcībai īsajā summējumā Lūse optimistiski<br />
vērtē: Sava valsts sagādāja pavalstniekiem<br />
ļoti lielu pašapziņas devu. Tā palīdzēja uzdrošināties<br />
radīt (236). Ne tikai radīt – tā<br />
palīdzēja panest, izturēt un saglabāties tiem,<br />
kas saglabājās. Vai šī apziņa par savu valsti<br />
palīdzēja arī nosalt ziemeļu sniegos, nomirt<br />
badā, krist no vācu vai krievu lodes, to mēs<br />
nezinām. No prāta neiziet kāda no gūsta<br />
pārnākuša leģionāra teiktais: Par zemi gan<br />
es vairs necīnīšos, par zemi nē . . .<br />
Nodaļā Baigie gadi (skaidrības labad jāatzīmē,<br />
ka te runa ir par 1940. un1941.gada<br />
padomju un 1941.-1944. gadu vācu okupācijām)<br />
Lūse galvenokārt balstās uz literatūru,<br />
kas publicēta trimdā. Viņa liecina par<br />
skaidru stāvokļa izpratni, par izejas punktu<br />
ņemot diplomāta Miķeļa Valtera saraksti ar<br />
Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru, kas publicēta<br />
1957. gadā, Zviedrijā. Par galveniem<br />
iemesliem, kas veicinājuši Latvijas patstāvības<br />
galu, Lūse min neitralitātes sludinātāju<br />
Vilhelma Muntera un Alfrēda Bērziņa negatīvo<br />
ietekmi uz prezidentu Kārli Ulmani;<br />
Latvijas atsvešināšanos no Tautu savienības;<br />
nespēju organizēt Baltijas savienību;<br />
vilcināšanos, šaubīšanos un skaidras stājas<br />
trūkumu. Lūse velk paralēles starp Miķeļa<br />
Valtera un Andrieva Niedras likteņiem, jo<br />
viņi abi tika izstumti no Latvijas. Arī Jānis<br />
Krēsliņš domā, ka Valters varbūt bijis pats<br />
svarīgākais neatkarības saucējs (245). Cita<br />
starpā, savās vēstulēs Valters apsver pretošanās<br />
iespēju okupācijas gadījumā. Šo iespēju<br />
apspēlē Ainārs Zelčs savā interesantajā<br />
romānā 1940 (2005), kurā autors attīsta hipotēzi<br />
par to, kas būtu noticis, ja Ulmanis<br />
nebūtu pakļāvies Muntera nepretošanās<br />
politikai un valdība nolemtu militāri stāties<br />
pretim Padomju iebrucējiem, neraugoties<br />
uz traģisko iznākumu. Divdabīgo lomu, ko<br />
1940.gada notikumu laikā spēlēja laikraksts<br />
Jaunākās Ziņas un cilvēki, kas ap to grupējās,<br />
savos darbos visai līdzīgā kārtā fiksējuši<br />
Žanis Unāms, Anšlavs Eglītis, Jānis Veselis un<br />
Mariss Vētra. Par Baigo gadu rakstījuši Zenta<br />
Mauriņa, Gunārs Janovskis, Pēteris Aigars,<br />
Dzintars Sodums u.c. Par nacistiskās okupācijas<br />
laikā ciestajām pārestībām Salaspils,<br />
Neuengammas un Būhenvaldes nometnēs<br />
un kreiso šaušanu vācu laikā Latvijā Lūse<br />
piesaukusi liecināt Miervaldi Birzi, kamēr<br />
Milda Losberga autobiogrāfiskajā romānā<br />
Mirdzošais dvīnis (2001) attēlo notikumus<br />
Latviešu ģenerāldirekcijā un raksturo Alfrēdu<br />
Valdmani kā drosmīgu vīru. Lūse dod ietilpīgu<br />
Valdmaņa runas citātu, kurā viņš ar vācu<br />
kungiem bezbailīgi argumentē pret latviešu<br />
iesaukšanu leģionā (287). Respektējot Lūses<br />
tiesības izvēlēties savus informācijas avotus,<br />
un apzinoties šo avotu daudzumu, tomēr jāatzīmē,<br />
ka Baigais 1940.gads Lūses grāmatā<br />
ir zaudējis savu baigumu, jo pie vārda nav<br />
laists neviens bijušais aizvestais, neviens čekistu<br />
mocību cietušais, kaut gan šajā jomā<br />
mums netrūkst iespaidīgu literāru tekstu<br />
(Valentīns Jākobsons, Aleksandrs Pelēcis,<br />
Melānija Vanaga u.c.).<br />
Apskatot latviešu rakstnieku kolaboracionisma<br />
problēmas, Dace Lūse ņem priekšā trīs galvenos<br />
vaininiekus Vili Lāci, Andreju Upīti un<br />
Arvīdu Griguli, kuri sacentušies un pārcentušies<br />
savā kalpībā svešajai varai. Viskaitīgākais<br />
– Lācis, kurš, kā izrādās, stažējies partijā jau<br />
kopš 1928.gada, bet atklāti par biedru pasludināts<br />
tikai 1944. gada 2. janvārī, ne tikai<br />
parakstījis abu deportāciju pavēles, bet<br />
15
Change language