lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

šis pasākums ticis izdarīts zügig (zibenīgi). Krūka saņēma
1. šķiras Dzelzs krustu, bet drīz pēc tam viņu
smagi ievainoja. Viņš bija 1939. gada kara skolas 13.
izlaiduma virsnieks. Šie jaunie virsnieki bija „seko
man!” tipa virsnieki, toties cara Krievijā skoloto vecāko
paaudžu virsnieku pieeja bija: ej un klausi pavēlēm.
15. divīzijā gan bija daži izcili izņēmumi, piemēram,
leģendārais Vilis Janums, kurš vienmēr bija klāt
kaujas laukā, nevis sēdēja kaut kur štābā.
Bija stingri aizliegts lūgt naktsmājas vai ēdienu vācu
mājās. Pa lielākai daļai to īpašnieki gan bija aizbēguši,
bet lopi bija atstāti kūtīs. Bads māca tecēt, kā paruna
saka, un mēs sākām nodarboties ar pašapgādi. Viens
otrs prūsis bija par to sašutis un vācu virsnieki sāka
pat draudēt ar nāves sodu. Visapkārt valdīja burtiski
haoss. Uz ceļa nevarēja lāgā parādīties, jo saulainās
dienās sarkano iznīcinātāji mūs smagi apstrādāja. Tie
bija Jaki, kas ātruma un manevrēšanas ziņā ļoti atgādināja
vācu Meseršmitus.1945. gada janvārī vācu
iznīcinātāji vairs netika redzēti. Gaisa telpu totāli pārvaldīja
krievi.
28. janvārī tiku nozīmēts par novērotāju kādā uzkalniņā.
Mans uzdevums bija ziņot par sarkano tanku
un prettanku lielgabalu kustību uz lielceļa. Biju sasalis
galīgi ragā, visu nakti uz vēdera gulēdams kalniņa
virsotnē. Par redzēto ziņoju grupas rotas telefonistam.
Uz rīta pusi sākās smaga apšaudīšanās uzkalna
abās pusēs. Telefonu neviens vairs neatbildēja.
Uzmanīgi norāpoju no uzkalna un devos uz ēku pusi
ielejā. Tur satiku jaunu leitnantu, ja nemaldos, vārdā
Spādi. Ziņodams viņam, ko redzēju, pēkšņi manu, ka
viņam atšauj īkšķi. Leitnanta kungs, jums nupat noplēsa
īkšķi – saku. Va velns – viņš paskatījās uz savu
roku. Pagājis dažus soļus uz tilta pusi, pēkšņi dzirdu:
Nikolaj, paņem mani līdz. Pie vienas no mājām gulēja
daugavpilietis leitnants Teivāns ar sašautām abām
kājām. Pacelt viņu man nebija pa spēkam. Izlauzu
kādas durvis, uz kurām novietoju Taivānu un aizvilku
uz tilta pusi. Nekad neuzzināju, kas ar viņu notika.
Pārgājis pāri tiltam, meklēju savu vienību, kad uz
ceļa ieraudzīju vienu sarkanarmieti – bez šautenes un
siksnas. Nepiegriezdams viņam ne mazākās vērības,
ātriem soļiem devos tālāk. Dzirdu: Nikolaj, pagaidi!
Apstājos. Sagūstītais sarkanarmietis saka: Nikolaj, tu
mani nepazīsti? Mēs līdz aprīlim bijām vienā klasē
komercskolā. Teicu, lai nāk pie mūsu rotas seržanta,
kurš viņu ierakstīs rotas sarakstā. Nē, pie jums gan
neiešu. Vācija karu ir zaudējusi – bija viņa atbilde. Uz
manu jautājumu: vai esi izsalcis? – viņš atbildēja: jā,
traki gribas ēst. Atdevu viņam savu eiserne Portion
(dzelzs porciju), ko bija noliegts ēst bez seržanta ziņas.
Ej uz tiem krūmiem prom no ceļa un gaidi „savējos”
– teicu. Tas notika Draudzīgā aicinājuma dienā.
o
* Sākoties II Pasaules karam, Andrejs Vlasovs (1900-
1946) bija viens no pazīstamākajiem Padomju Armijas
ģenerāļiem. Kaujās pie Maskavas izcēlās viņa
vadītā 20. armija. Bet viņa triecienarmija cieta neveiksmi
pie Ļeņingradas un 1942.13.VII viņš nokļuva
vācu gūstā, kur piekrita sadarboties ar vācu varas
iestādēm. 1942.27.II viņš izlaida t.s. Smoļenskas
Pārnesums no 19. lpp..
sameklēt un izlasīt (viscaur saistoša!). Kā
man, tā autorei ir skaidrs, ka romāns nebūt
nav antisemītisks, bet tieši otrādi – ietver reti
dziļi un psiholoģiski reljefi iezīmētu garīgi
traumēta žīda literāru personāžu.
VAI TAD ES SAVA BRĀĻA SARGS?
Pētnieces piektais jautājums – par dehumanizāciju
un vardarbību īstajā pasaulē – protams,
palicis neatbildēts un pirmie trīs tā
kā būtu noskaidroti. Kā ir ar ceturto – par
dehumanizāciju literatūrā? Kaut arī izteikts
antisemītisms latviešu 1934.-1944. gadu literatūrā
turpina būt rets, viņa saskata lielu
intereses trūkumu vienai grupai par otras
dzīvi. Tas, pēc autores domām, ir šī pētījuma
galvenais atklājums, un šo pasīvo distancēšanos
viņa uzskata kā kāpsli (precondition)
ceļā uz eventuālu dehumanizāciju. Literārie
tēli – žīdi (tāpat arī citi nelatvieši), mūsu literatūrā
attēloti kā stereotipi – bez iezīmēm,
kas raksturotu viņus kā indivīdus ar jūtām,
ģimenes apstākļiem, dzīves pieredzi utml.
Tāpat iztrūkst žīdu domu, viedokļu un darbības
motīvu apraksti (297-8). (Paliek neskaidrs,
kāpēc tieši modernībai dota tik liela
ievērība virsrakstā!)
Lai varētu izvērtēt, cik lielā mērā savstarpējā
neieinteresētība ir abpusēja, piekrītu autorei,
ka būt labi redzēt līdzīgas analīzes nežīdužīdu
attiecībās arī žīdu rakstnieku darbos
(299). Liekas, katra tautība 20.gs. pirmajos
40 gados bijusi tik ļoti apmāta ar sevi, ar
savu nacionalitāti, ka tai neatlicis enerģijas
un empātijas „otrajiem”. Ko tur var, vai
vajadzētu, darīt, paliek ārpus šīs grāmatas
diskursa – kaut lielāka izpratne pati par sevi
jāuzskata kā vērtība. o
Ulža Siliņa atmiņas „Atskatīties, pasmaidīt:
DP Camp Alt-Garge – 1945”
turpināsim JG260(2010).
deklarāciju, kurā aicināja krievus cīnīties pret PSRS,
bet tikai 1944. gada septembrī Heinrihs Himlers ļāva
Vlasovam nodibināt Krievijas Atbrīvošanas armiju
(Russkaja osvoboditeļnaja armija), kad karš praktiski
bija zaudēts. Īsi pēc kara beigām (1945.12.V) amerikāņi
vairumu vlasoviešu izdeva Padomju Savienībai,
kas pašu ģenerāli Vlasovu sodīja ar nāvi.
** Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā 4. sēj. lasām:
Vandsburgā pulka vienības (..) sāka ierasties 25.
janvāra rītā. (..) ... ienāca divīzijas komandiera pavēle
par pulkvežleitnanta Celles atbrīvošanu no pulka komandēšanas.
Kā iemesls tam bija pltn. Celles nervu
sabrukums, kaut gan pavēle to neminēja (70. lpp.).
31