VĀRDSkaut vai lidostā «Rīga», kas ir valsts vizītkarte, tur navneviena konteinera stiklam, papīram vai PET! Man grūtiatcerēties kādu citu lidostu, kur netiktu veikta atkritumušķirošana. Tuvojoties Latvijas prezidentūrai, par to irnoteikti jādomā.J.U.: Lasot jaunās Vides politikas pamatnostādnes, kasir sagatavotas izskatīšanai Ministru kabinetā, nepametsajūta, ka VARAM ir diezgan dziļi vienaldzīga ganzaļā izpratne, gan sabiedrības līdzdalība, gan zaļāsapziņas veidošana, jo vienīgais, kas plānots nākamajiemseptiņiem gadiem, – vides informāciju mērīt internetaklikšķos VARAM mājaslapā un sabiedrības līdzdalību –sūdzību skaits samazinājumā! Kā tas iet kopā?Darbs pie Vides politikas pamatnostādnēm sākās pirmsgada no nulles. Es tajā laikā vēl kā Vides konsultatīvāspadomes pārstāve aktīvi piedalījos vairākās darba grupās,kur nāca kopā dažādu jomu cilvēki un stāstīja, kādas irproblēmas, kā tās vajadzētu risināt, un tā izkristalizējāsprioritātes. Es pati rakstīju priekšlikumus par t.s.horizontālajiem jautājumiem, un tur nebija nekā parklikšķiem mājaslapā. Bet tad no darba aizgāja Jurijs Spiridonovs,un šis dokuments palika bārenīša lomā, tas ceļojano departamanta uz departamentu, tika uz pusi saīsināts,un vairākas lietas no dokumenta pazuda... No otras puses –varam uzrakstīt ideālas Vides politikas pamatnostādnes,bet, ja nebūs, kas to dzīvē īsteno un regulāri uzrauga, tastāpat nenovedīs pie vēlamā rezultāta.Man ir zudušas dažas ilūzijas un mainījies priekšstats parto, kā tiek rakstīti informatīvie ziņojumi, toties es labāksaprotu, kāpēc tie bieži vien ir tādi, kādi ir. Bet tas nu gan irskaidrs – ja sabiedrība nezaudē interesi par kādu konkrētujautājumu un aktīvi sniedz priekšlikumus, tad dokumentukvalitāte noteikti uzlabojas. Tāpēc aktīvas NVO vai citaspilsoniskās sabiedrības organizācijas ir veids, kā pateiktministrijām, kuras tad ir aktuālās problēmas. Šeit gribuuzsvērt, ka tieši priekšlikumi un konstruktīvas idejas tiekļoti gaidītas, jo ir viegli pateikt, ka viss ir slikti, bet svarīgiir arī spēt formulēt idejas, kas ļautu mums virzīties uz to,lai būtu labi. Protams, te zināmā mērā ir arī tā sauktā vistasun olas problēma: ja pamatnostādnēs nekas nebūs minētspar vides izglītību, arī turpmāk nekas nenotiks. Un tad būsgrūti sagaidīt, ka sabiedrība ir izglītota vides jautājumosun prasa, lai valsts gādā par vides uzlabojumiem. Bet ļotidaudz kas ir atkarīgs arī no dažādām prioritātēm, unto visbiežāk nosaka politiķi. Un ļoti daudz kas atkarīgsno spēcīgām personībām, kas izvirzījušās nozarespriekšgalā, – tās var gan celt, gan graut.Zaļajiem ir nesaprotami, kā daļa sabiedrības var nicīgiizturēties pret vides un dabas aizsardzību. Būtu taču dabiski– jo labāka vides kvalitāte, jo cilvēki apmierinātāki.Bet šī korelācija nav viennozīmīga. Cilvēku apmierinātībaar vidi nav objektīvi sasaistīta ar tās kvalitāti, un interesanti,ka tieši sievietes vecumā no 26 līdz 40 gadiem,ar pietiekami labu izglītību un labiem ienākumiem,potenciāli biežāk būs neapmierinātas ar vides, it īpaši gaisa,kvalitāti. Tāpēc vislielākās iespējas, ka tieši šī personugrupa sūdzēsies un paudīs neapmierinātību ar nezaļiemlēmumiem. Tas droši vien tāpēc, ka tieši jaunām sievietēmnākas cīnīties ar mazuļu alerģijām, iedzimtības slimībām,un viņas domā un meklē, kāpēc tā noticis. Un ļoti bieži pievainas ir vides piesārņojums un preces, kas cilvēkam kaitē.A.T.: Bet kā tu vērtē to, ka šobrīd visa vides un dabasaizsardzības nozare ir sieviešu rokās?O, pozitīvi! Iztrūkstot augstam testosterona līmenim,kad neviens netiecas par katru cenu apliecināties, betsistemātiski dara ikdienā smago darbu, var vairāk izdarītun pieņemt prātīgākus lēmumus. Visas sievietes, kas atrodasdepartamentu un padoto iestāžu priekšgalā, ir izcilidarba rūķi un profesionāles.A.T.: Vai tava jaunība šajā amatā nav mīnuss? Un tas, kaesi sieviete? Mūsu valstī ļoti šķiro cilvēkus...Nē, visā valsts pārvaldē ir diezgan liels sieviešu īpatsvars.Tikai, kad nonāk līdz vadītāja līmenim, tad izvirzīties irgrūtāk. Bet mūsu ministrijas vadībā visi lielākoties ir aptuvenimanā vecumā – jauni cilvēki, enerģijas pilni, bettajā pašā laikā pietiekami pieauguši un pieredzējuši. Reizkādā starptautiskā sanāksmē man izteica komplimentu:«Tu laikam esi ļoti spējīga, ja esi jau tādā amatā!» Bet espieņemu, ka tas cilvēks domāja, ka esmu daudz jaunākanekā patiesībā.A.T.: Es uzskatu, ka visbiežāk cilvēki pie rūpēm par vidinonāk caur ciešanām.VIDES VĒSTIS 11ZIEMA/01/<strong>2014</strong>
DABAAija Pendere,Dabas aizsardzības pārvaldesdabas izglītības speciālisteDABAS IZGLĪTĪBAS CENTRS«MEŽA MĀJA» ĶEMEROSPalīdzēt iepazīt tuvāk, mācīt iemīlēt to, kas ir nepazīstams, uniepazīto saudzēt – tāda ir Dabas aizsardzības pārvaldes un tāssadarbības partneru izveidoto dabas izglītības centru misija. Par to,ka šādi centri ir vajadzīgi, liecina arī citu Eiropas valstu pieredze.Izglītota sabiedrība ir dabai draudzīgāka, un tas vairs nav jāpierāda.Tikai viens tāds nieks... Ko nozīmē «izglītota» sabiedrība? Kāda tā ir?Vai maģistra grāds un diploms, piemēram, informācijas tehnoloģijuspeciālistu padara gudrāku, zaļāk domājošu par piektklasnieku nomazas lauku skoliņas? Šis «jaunais, daudzsološais» varbūt nekadmūžā nav dzīvu lapsu redzējis, izņemot to, kas dziesmā «The Fox(What Does the Fox Say?)» staigā uz divām kājām un saka «Wa-papa-pa-pa-pa-pow!».Saprast dabas likumsakarības ir jāmāca jau nomazotnes, un diemžēl ar skolotāju labo gribu vien ir par maz, joviņu iespējas skolā ir ierobežotas. Tieši dabas izglītības speciālistiun viņu vadītās nodarbības dabā palīdz vieglāk saprast lietas, kasvieniem tikko skolā mācītas, bet citiem – sen aizmirsušās, jo skolasgadi jau aiz kalniem. Pateicoties iespējām darboties starptautiskosprojektos, daudzas idejas ir aizgūtas no kolēģiem citās valstīs.Pieredzes apmaiņa ļauj apmainīties daudzām radošām idejām unnekļūdīties. Tā rezultātā tapuši vairāki dabas izglītības centri, arkuriem iepazīstināsim vairākos žurnāla «Vides Vēstis» numurospēc kārtas. Šobrīd atklāti jau seši centri: «Meža māja» Ķemerunacionālajā parkā, «Rāzna» un «Jaundome» Rāznas nacionālajā parkā,«Vecupītes» un «Pauguri» Gaujas nacionālajā parkā, «Ziemeļvidzeme»Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.Tie, kas kaut reizi bijuši Ķemeru «Meža mājā», parasti to atcerasilgi. Maz vairs ir to cilvēku, kuri šeit baudīja izklaides centra unrestorāna «Jautrais ods» priekus Latvijas pirmās brīvvalsts gados.Majestātiskā 1933. gadā būvētā celtne savu ārējo krāšņumu, parlaimi, nezaudēja arī padomju varas gados, kad šeit bija bērnu sanatorija.Kopš 1997. gada, kad dibināts Ķemeru nacionālais parks,tā administrācija nodrošināja «Meža mājas» uzturēšanu un ERAFprojekta ietvaros veica remontu, iespēju robežās saglabājot un atjaunojottās sākotnējo izskatu.VIDES VĒSTIS12 ZIEMA/01/<strong>2014</strong>
Change language