Viltusdraugi - Latvijas Universitāte

Zanda Rubene. Kritiskās domāšanas aktualitāte augstākās..
aprīkojumu un bibliotēku resursus. [14] Tas radījis nopietnu problēmu – ir apdraudētas
iespējas iegūt mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību. Tikpat nozīmīga problēma
ir saistīta ar izmaiņām didaktiskajās pamatnostādnēs, kas būtu atbilstošas arvien
pieaugošajam studentu skaitam auditorijās, īpaši uzsverot to, ka universitātes
darbība tradicionāli vērsta tieši uz individualizāciju, nevis specializāciju.
Ideja par vienlīdzīgām iespējām studēt ir viens no demokrātiskas izglītības izveides
kritērijiem. Taču tiek izteiktas bažas par šī principa realizācijas dēļ radušos
masu apziņas klātbūtni universitātē, kas var radīt krīzi augstākajā izglītībā. Masu
universitāšu veidošanās ir radījusi jaunu mūsdienu augstākās izglītības fenomenu
– visā pasaulē ir vērojama tendence strauji attīstīties dažādām valsts un privātajām
izglītības institūcijām, kas sevi dēvē par universitātēm, taču faktiski neatbilst
universitātes raksturojumam – tās ir “pseidouniversitātes”, kurām bieži nav promocijas
un habilitācijas tiesību, tās nepiedāvā plašu fakultāšu spektru u. c. [7]
Šo tā saukto pseidouniversitāšu rašanās sabiedrībā veicina neticību pētniecībai
un tradicionālajai akadēmiskajai izglītībai kā tādai, tādējādi apdraudot universitāšu
darbību kopumā. Termins “pseidouniversitātes” tiek attiecināts uz institūcijām,
kas izveidotas darbinieku un kompānijas sastāvdaļu attīstīšanai un
izglītošanai, lai nodrošinātu korporācijas panākumus; par “pseidouniversitātēm”
tiek uzskatītas arī maksas universitātes, kas izglītību traktē nevis kā zinātni, bet
gan kā biznesu. Arvien izteiktāka universitātēm kļūst tendence zaudēt savu sapere
aude (drosmi domāt) un kļūt par politikas, biznesa vai kādām citām institūcijām,
nevis par universitātēm to tradicionālajā izpratnē. Makss Vēbers šādu “pseidouniversitātes”
diplomu dēvē par biļeti uz amatu valstību. “Skolotājs apmaiņā pret
tēva naudu dod jaunietim zināšanas un metodes gluži tāpat, kā tirgus sieva pārdod
dārzeņus jaunieša mātei.” [15]
Tradicionālo universitāšu mērķis ir piedāvāt plašu, universālu studiju programmu
ar zinātniskās pētniecības raksturu, savukārt “pseidouniversitātes” studentus
uztver kā maksājošus klientus, kuriem zināšanas “jāpiedāvā” visefektīvākajā
veidā un par pieņemamu cenu, lai apmierinātu industrijas vajadzības. Līdz ar to tiek
apdraudēta pati akadēmiskās izglītības ideja – tā var tikt padarīta par populārzinātnisku,
reducēta tikai un vienīgi uz praktisku rezultātu ieguvi. Masu universitātes
producē nevis zinātniekus, pētniekus, speciālistus, bet gan izpildītājus – tās instruē,
nevis veicina patstāvīgu pētniecību, tās neorganizē zinātniskas diskusijas starp dažādu
disciplīnu zinātniekiem, jo tās nedarbojas uz disciplināriem pamatiem.
Masu universitāšu darbībā kritiska spriestspēja var būt pat bīstama, jo tā dos
studentiem iespēju apzināties piedāvātās izglītības kvalitāti, no vienas puses, un
liks uzņemties atbildību, no otras. Studentu piesaistīšana “pseidouniversitātēm”
bieži līdzinās preču reklāmas kampaņām, kuru mērķis ir likt cilvēkiem “pirkt” izglītību,
nedomājot, neanalizējot, bet gan automātiski pieņemot ar pārliecināšanas
un projekcijas palīdzību. Tieši kritiskas spriestspējas veidošanās ir efektīvs līdzeklis
pret “pseidouniversitāšu” rašanos – ja nebūs pieprasījuma pēc iestādēm, kur pārdod
diplomus, iespējams, mazināsies arī piedāvājums.
Runājot par akadēmiskās izglītības krīzi, mūsdienu universitāšu sistēmas kritiķi
uzskata, ka tradicionāli akadēmiskā zinātne ir novecojusi, saikne starp atsevišķām
disciplīnām arvien vājinās un zinātnes tradicionālie kritēriji ir jāpārskata. [15]
11