Viltusdraugi - Latvijas Universitāte

Irēna Žogla. Curriculum jēdziens definīcijās un salīdzinājumā
plānot, bet tā ir relatīvi tāla vēsture – līdz 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem”
(Pinar, 2004, 6). Ir nozīmīgi uzsvērt, ka šis secinājums pieder ASV curriculum pētniekam.
Latvijā konceptuāli šis periods beidzās ar pārejas posmu pirms 15 gadiem
vienlaikus ar sociāli politiskām pārmaiņām, bet praksē problēmu nekļuva mazāk.
Kā realitātei, kura apzināti attīstās vairākus gadu simteņus, curriculum ir izveidojusies
teorija, ar kuras palīdzību aktuālais process iegūst pagātnes pieredzes
vērtības un darbojas nākotnei. Katrai teorijai, arī curriculum teorijai, ir savs pētīšanas
priekšmets un lauks. Lai to izprastu, ir jāpievēršas diskursam un valodai,
ko lietojam šī izpētes priekšmeta aprakstam, kā valodā izsakām idejas – mērķi,
tehnoloģijas, medijus. Tādējādi curriculum izpētē ir jāapzina prakse, dažādās kultūrās
izveidojusies teorija, jāsalīdzina parādības būtība ar valodā formulētām sakarībām
(kādi jēdzieni lietoti atšķirīgās kultūrās). Tas ļaus kā saglabāt tradīcijas,
tā savstarpēji tās bagātināt.
Plaša curriculum izpratne tuvina šo jēdzienu didaktikai. Tomēr, ja ir jānosaka
atšķirības pēc galvenā kritērija, tad tās varētu būt jautājumā, uz ko vēlas atbildēt
kā viena, tā otra teorija: curriculum – kā organizēt mācīšanu, balstoties uz indivīda
attīstības likumībām; didaktika – kā izmantot indivīdiem kopējas īpašības,
lai apvienotu viņus kopējām mācībām, kā efektīvi organizējams vienots mācību
(mācīšanās un mācīšanas) process.
Neraugoties uz mēģinājumu šos jēdzienus vienādot, kā arī uz šo jēdzienu tuvināšanos,
to vēsturiskā attīstība un būtība neļauj tos vienādot.
Orientācija curriculum un mācību procesa teorijā
Teorijas nozīme ir domāšanas rosināšanā, jaunu sakarību un praktisku risinājumu
meklēšanā. Curriculum attīstībā izšķir trīs būtiskus posmus: virspusēja (surface),
dziļa (deep) un stratēģiska (strategic) mācīšanās (Newble & Cannon, 1998,
161). Šie posmi būtiski atšķiras pēc curriculum orientācijas un mācīšanās izpratnes.
Gadu simtiem skola pastāvēja galvenokārt kā zināšanu apguves skola, un nav
viegli atbrīvoties no stereotipiem, lai akcentētu spēju attīstību. Mācīšanās gadsimtiem
ilgi atbildēja uz jautājumu, kas tas ir. Daudzkārt pietika ar iegaumēšanu.
Savukārt mācīšanās ar izpratni modernismā atbildēja uz galveno jautājumu – kā.
Ražošanā mēs pazīstam jēdzienu “know how” – apgūt prasmi darīt tehnoloģiski
precīzi.
Mūsdienu sabiedriskā attīstība, internacionalizētie globālie procesi liek pārvērtēt
cilvēka paša vietu, viņa spējas un nozīmi ne tikai sociālajos, bet arī dabas
procesos, cilvēka kā vērtības apzināšanu neatkarīgi ne no rases, ne dzimšanas un
dzīvesvietas vai kādiem citiem cilvēka garīgā spēka attīstībai nebūtiskiem faktoriem.
Tādēļ arī izglītībā, curriculum, mācību procesa teorijā (didaktika) un praksē
centrā izvirzās jautājums – kāpēc. Tas orientē uz stratēģiskās domāšanas attīstību,
uz likumību izpratni, uz fizisko un garīgo spēju attīstību, kuru struktūrā neapšaubāmi
ir apgūtās prasmes. Curriculum ir pārorientējams uz cilvēka patstāvības
attīstību, ko pedagoģiskā literatūra angļu valodā sauc par cilvēka spēcināšanu
(impowering). Teorija aplūkojama kā pamats un rosinātājs reflektēt, analizēt savu
39