Viltusdraugi - Latvijas Universitāte

Zoja Čehlova, Mihails Čehlovs. Izglītības reformas Latvijā humanitārie..
Šis process, kuru jau sešdesmitajos gados paredzēja B. Anaņevs, noteica humanitāro
un eksakto zinātņu integrāciju, nodalot universālas problēmas, kas saistītas
ar cilvēku, ar kultūras attīstību.
Protams, pastāv arī citas pieejas problēmas risināšanai. Tā, piemēram, daudz
pētnieku izmanto filozofiskās kategorijas. Tomēr filozofi iebilst pret šādu pieeju,
viņi vispār noliedz izglītības filozofiju kā atsevišķu zinātnisku disciplīnu, jo uzskata,
ka pedagoģiskajām teorijām, koncepcijām un hipotēzēm nav sava fundamentālā
pamata (Mihailovs, 1999, 98. lpp.).
Jaunākajos pedagoģiskajos pētījumos parādās doma, ka pedagoģijai kā disciplinārai
zinātnei jāizstrādā savs metodoloģiskais pamatojums.
Raksturosim savu pieeju šīs problēmas risināšanā. Pedagoģijas priekšmetu
mēs apskatām kā metapriekšmetu, kurš nosaka pedagoģisko parādību un procesu
īpatnības. Uzskatām, ka tam piemīt dualitāte – objektīvās un subjektīvās realitātes
savstarpējā saikne, kuras kodols ir cilvēciskā subjektivitāte. Šis viedoklis ir izklāstīts
grāmatā “Izziņas aktivitātē mācībās” (Čehlova, 2002), disertācijā “Darbība –
skolēnu personības attīstībā” (Čehlova, 1992). Objektīvās un subjektīvās realitātes
savstarpējā attieksme tiek uzskatīta par pedagoģijas pamatprincipu. Cilvēciskā
subjektivitāte ietver personības īpatnības un iespējas (intelektuālās, tikumiskās,
radošās utt.).
Pedagoģiskā objektīvā realitāte ietver darbību, saskarsmi, kultūru, starpkultūru
attieksmes. Šo procesu tehnoloģizācija vērsta uz skolēna personības socializāciju
monokultūras un daudzkultūru apstākļos.
Subjektīvās un objektīvās realitātes savstarpējo sakarību mehānisms ir personīgā
jēga. Skolotājam un skolēniem tā sakrīt, jo galvenais mērķis ir personības
attīstība, pašattīstīšanās un pašaudzināšana. Bet šis process prasa pastāvīgu
aktualizāciju. Skolotājam tā ir skolēna personības attīstība, tikumības, garīguma
audzināšana, cilvēka audzināšana.
Pedagoģijas priekšmeta duālisms arī nosaka tehnoloģiskās un humanitārās
tendences pedagoģijas zinātnes attīstībā, šo tendenču savstarpējo saikni un savstarpējos
nosacījumus.
Šīs savstarpējās saiknes pamats ir priekšmeta ētiskais kodols, humānas savstarpējās
attiecības. Tāpēc humanitarizācija ir vadošā tendence, kas nosaka pedagoģiskā
procesa tehnoloģiskās īpatnības.
Svarīga pedagoģijas humanitarizācijas problēma ir mācību procesa humanitarizācijas
virzieni.
Mācību procesa humanitarizācijas galvenie virzieni
Humanitarizāciju var apskatīt gan kā principu, gan kā procesu. Humanitarizācija
(no latīņu val. “humanitas”) – tāds, kam piemīt cilvēka daba, kas attiecas uz
izglītotību, uz garīgo kultūru. Pedagoģiskā darbība pēc savas dabas ir humanitāra.
Bet, ja tā, vai tad tās problēmas, kas saistītas ar humanitarizāciju, nav paradokss?
Tomēr plaši ir izplatīti procesi, kad skolēns atsvešinās no skolotāja, no mācīšanās,
skolēns un skolotājs no skolas, jo notiek pedagoģiskās izglītības īsto mērķu
27