Viltusdraugi - Latvijas Universitāte

Iveta Ķestere. Sociālās pedagoģijas jēdziens pedagoģiskajā domā
Atsevišķi J. A. Students nodala arī angļu un amerikāņu sociālpsihologu un pedagogu
pārstāvēto reālistiski noskaņoto sociālpedagoģiju, kas uzskata, ka cilvēka
darbības virzītājspēki ir nevis prāts, bet instinkti un emocijas, kuru veidošanā nepieciešama
sabiedriskā pieredze. [12, 151]
Arī viens no ievērojamākajiem Latvijas 20. gadsimta 20. – 30. gadu pedagoģijas
vēsturniekiem K. Obšteins savā četru sējumu darbā “Pedagoģijas vēsture”
nošķir atsevišķus pedagoģijas virzienus 20. gadsimta pedagoģijā: revolucionārais,
psiholoģiskais, filozofiskais, morāles, personības, mākslas. Sociālā pedagoģija
tiek aplūkota kā filozofiskā virziena daļa. Viņš uzsver, ka jēdziens “sociālpedagoģija”
izvēlēts tādēļ, lai uzsvērtu, ka šis virziens audzēkni galvenokārt uzskata
par sabiedrības locekli, pretēji individuālpedagoģijai, kas to vispirms uzskata par
atsevišķu būtni. [11, 94]
Par sociālās pedagoģijas idejisko pamatlicēju K. Obšteins uzskata vācu filozofu
I. Kantu (1724–1804): “.. tagadnes tā dēvētā “sociālā paidagoģija”, ievērojot
indivīda un sabiedrības vienotu dzīvi, cenšas viņus arī vienoti audzināt. Sociālā
paidagoģija pamatojas uz Kanta uzskata, ka tikumības princips ir sociāls princips,
kas prasa no cilvēka savstarpēju tiesību cieņu.” [10, 23]
M. Štāls darbā “Audzināšanas mācība” (1935) nodaļā par audzināšanas ideāla
maiņu dažādos vēstures periodos raksta, ka 19. gadsimta beigās saistībā ar saimniecības
attīstību radies jauns virziens pedagoģijā – sociālā paidagoģija, kas īstenībā
ir individuālpedagoģijas turpinājums. Sociālās pedagoģijas pārstāvji neuzskata,
ka pasaule riņķo tikai ap cilvēku kā indivīdu, bet ir līdzīga elipsei ar diviem
centriem: indivīds – sabiedrība. [14, 110]
Sociālās pedagoģijas virziena izveidošanos atzīst arī P. Kūla, rakstot, ka 19.
gadsimta kultūras dzīvē izpaužas individuālisma un sociālisma virzieni, kuri meklē
atbildi uz jautājumu, vai audzināšanai un izglītībai ir individuāli vai sociāli
mērķi, vai indivīds jāaudzina, ievērojot viņa īpatnības, savādības vai audzināšanai
jācenšas indivīdu ierindot kopībā, sabiedrībā. [8, 26]
Atzīstot sociālo pedagoģiju kā atsevišķu virzienu pedagoģiskajā domā,
K. Obšteins, J. A. Students, A. Dauge, L. Ausējs un P. Kūla īpašu vietu ierāda
P. Natorpam (1854–1924.). Viņa 1899. gadā izdotais darbs “Sociālpedagoģija”, kā
raksta K. Obšteins, izveidoja “lielisku uz tikumiskās idejas pamatotu sociālpedagoģijas
sistēmu”. [11, 102]
Latvijas pedagogi piekrīt tādiem P. Natorpa uzskatiem kā: cilvēks kļūst par
cilvēku tikai caur cilvēku sabiedrību, tādēļ viņš audzināms kā sociāla būtne; cilvēka
un sabiedrības attiecības ir gribas attiecības un tādēļ audzināšanā īpaša uzmanība
jāpievērš gribas attīstīšanai – tas panākams, krājot zināšanas, attīstot jūtu
dzīvi, reliģisko apziņu; indivīda ceļš uz cilvēci iet caur savu tautu un tēviju, tādēļ
katras tautas uzdevums ir caur audzināšanu un izglītību tikumiski celties, lai ar to
kalpotu visas cilvēces garīgai pacelšanai.
Taču Latvijas pedagoģiskās domas pārstāvji arī atzīst, ka ne individuālpedagoģija,
ne sociālā pedagoģija nevar pastāvēt “tīrā” veidā, atrauti viena no otras.
Loģisks ir secinājums, ka pedagoģijas zinātnē individuālajam un sociālajam ir
jādarbojas sintēzē. Visprecīzāk šo domu ir izteicis K. Obšteins: “Jaunajai skolai
bērni jāaudzina, attīstot viņu individuālās īpašības un gara bagātības, kas padarīs
45