Viltusdraugi - Latvijas Universitāte

Irēna Žogla. Curriculum jēdziens definīcijās un salīdzinājumā
• uz darbu orientētas skolas ideju (Arbeitsschulbewegung);
• uz pieredzi orientētu skolas ideju (Erlebnispaedagogik);
• grupveida mācības un mācību projektus (Gruppen- und Projektpaedagogik).
Kopumā Eiropas izglītības reforma, tajā skaitā arī Latvijas 20.–30. gadu pārkārtojumi
brīvvalsts izglītībā, uzrādīja spēcīgu uzsvaru uz skolēna individuālajām
vajadzībām mācību procesa pamatošanā, plānošanā, metodiskajā apgādē un norisē.
Risinājumus meklēja kā tradicionālajās, tā alternatīvajās izglītības teorijās,
izrādot pietāti pret Eiropas kultūrvērtībām, arī pret pedagoģiskajām tradīcijām.
Latvijā to teorētiski pamatoja didaktika (Pētersons E. Vispārīgā didaktika. R.,
1931 un daudzi citi vairāku autoru raksti).
Līdzīgu ideju attīstīja progresīvās mācības ASV, un to realizēja curriculum,
bet process šeit ieguva pragmatisku raksturu, ko veicināja arī Dž. Djuī (J. Dewey)
publikācijas un darbība.
Šīs divas izglītības reformu tendences iezīmēja arī atšķirības mācību procesa
teorijā un praksē (didaktika) un mācīšanas – mācīšanās teorijā un praksē (curriculum).
ASV pētnieku vērtējumā (Pinar, 2004) līdz 20. gs. sešdesmitajiem gadiem
Vācijā bija izveidojušās trīs svarīgākās līnijas curriculum attīstībā (jāņem vērā,
ka tas ir amerikāņa apzīmējums, Vācijā šis jēdziens nebija populārs, tur lietoja
didaktikas jēdzienus, bet te ir redzama ASV pētnieka interpretācija un jēdzienu
didaktika un curriculum vienādošana): informācijas teorija (Informationstheorethische
Position), kura aplūkoja mācīšanos kā vadāmu un kontrolējamu procesu;
mācīšanās teorija (Lerntheoretische Position), kuras centrā ir sociokultūrai atbilstošs
un antropoloģiski pamatots lēmums par norisēm klasē, attiecīgi definējot
mērķus, uzdevumus, tēmas, metodes un medijus – šie jēdzieni noteica mācību
plāna (curriculum) vienības; izglītības teorijas (Bildungstheoretische Position) ar
diviem galvenajiem komponentiem – saturs un metodes – kļuva par iespaidīgāko
mūsdienās (H. Nohn, E. Weiniger, W. Klafki), tās svarīgs uzdevums ir saskaņot sabiedrības
prasības pret izglītību un indivīda vajadzības, veidojot indivīdam atklātu
pedagoģisko vidi.
Pēdējā desmitgadē Eiropas valstu izglītībā iezīmējas orientācija uz vairākām
pieņemtām pozīcijām, ko tieši ietekmē deviņdesmitajos gados Eiropas Padomē izveidotā
Kultūras sadarbības komiteja (The Council for Cultural Cooperation):
• plaša vispārējā izglītība, kas aptver labu dzimtās valodas, vienas vai
divu svešvalodu apguvi, kā arī matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju, sabiedriskās
zinības, dabzinības un tehnoloģijas;
• pastiprināta uzmanība izglītības sistēmas demokratizēšanai, īpaši uzsverot
izglītības pieejamību no pirmsskolas līdz universitātēm;
• dialogs par attiecībām starp vispārējo izglītību un izvēles priekšmetiem
vidusskolā, diskusija par un pret agrīno specializāciju.
Latvijā curriculum jēdziens kļuva populārs līdz ar orientāciju uz Rietumu pedagoģiju.
Kopš sociālajām pārmaiņām izglītības sistēmu, tās stabilitāti un nepastāvību
ietekmē kā Eiropas Savienības, tā atsevišķu valstu, t. sk. ASV, tendences
un orientācijas. No vienas puses, šeit didaktika attīstījās un joprojām attīstās no
35