You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
frāzējumu un improvizācijas manieri. Būtībā tie izriet viens no otra − instrumenta skanējums un<br />
tembrs savstarpēji mijiedarbojas. 20<br />
Nedaudz problemātiskāka ir skaņas un toņa variācijas iespēja bigbendā jeb lielākā ansamblī.<br />
Šādā situācijā katra individuālajam skanējumam jāpakļaujas ansambļa jeb instrumentu grupas<br />
vadošajai balsij. Šis princips ir jebkura bigbenda uzbūves pamatā, līdz ar to faktiski bigbends skan<br />
tā, kā skan tā vadošās balsis (pirmā trompete un pirmais altsaksofons). Viens no raksturīgākajiem<br />
spēles paņēmieniem bigbendos saistībā ar skaņu ir vibrato, kas tiek ļoti plaši pielietots. 21<br />
6. Cikliska skaņdarba forma ir visbiežāk izmantoto džeza tēmu uzbūves apzīmējums. Tām ir<br />
raksturīga cikliska uzbūve, kas atkārtojas, tādējādi veidojot pamatu improvizācijai. Kaut arī šādām<br />
struktūrām ir grūti piemērot apzīmējumu “formas”, tomēr praksē tas tiek lietots vienkāršības un<br />
saprotamības dēļ. Visizplatītākās džeza formas ir trīs: 12 taktu blūzs, 32 taktu forma, un 16 taktu<br />
forma. Visas šīs formas ir radušās, laika gaitā transformējoties un savstarpēji miksējoties dažādām<br />
muzikālām un kultūras parādībām.<br />
Blūzs kā vissenākā no šīm formām ir sākotnēji radies kā folklora 19. gs. otrajā pusē ASV<br />
dienvidu štatos. Tās bija melanholiskas dziesmas a-a-b formā ar skumju tekstu un raksturīgu III un<br />
VII pakāpes pazeminājumu (t. s. “blue notes” − blūza notis). Blūzs ir unikāla parādība pasaules<br />
mūzikā, jo tas pamatā diviem nozīmīgiem mūzikas novirzieniem, kas radušies 20. gadsimtā −<br />
džezam un rokmūzikai. Sākotnēji blūzus spēlēja apkārtklejojoši mūziķi plantācijās, nedaudz vēlāk<br />
blūzs nonāca pilsētās, kur tas tika atskaņots vodeviļās un menestreļu izrādēs. Pirmās ievērojamās<br />
džeza dziedātājas 20. gs. 20. gados gandrīz visas bija blūza dziedātājas, kuras savu karjeru savulaik<br />
sāka menestreļu šovos (kā Ģertrūde MaReinija (Gertrude MaRainey; 1886−1939), Besija Smita<br />
(Bessie Smith; 1894−1937), Meimija Smita (Mamie Smith; 1883−1946) un daudzas citas<br />
(Мошков, 2010:31). Sākotnēji džezs un blūzs netika šķirti, taču kopš 20. gs. 30. gadiem, blūzs sāka<br />
attīstīties par patstāvīgu mūzikas novirzienu.<br />
20 Uzskatāmi šo mijiedarbību var konstatēt, analizējot džeza meistaru solo transkripcijas. Piemēram, Džonam<br />
Koltreinam ir ļoti izlīdzināts tenora saksofona skanējums visā instrumenta reģistrā, jo viņa spēles maniere − ļoti garas<br />
un blīvas nošu pasāžas − pieprasa un izveido izlīdzinātu skanējumu, turpretī Bena Vebstera “piesmakušais” saksofona<br />
tonis ideāli atbilst Bena mierīgajām, parasti zemā reģistrā spēlētajām frāzēm.<br />
21 Vibrato pielietošana džezā ir atsevišķa tēma. Dažādās džeza stilistikās tiek pielietoti dažādi vibrato − no pavisam lēna<br />
līdz ļoti ātram, gandrīz “blējošam” (piemēram, S. Bešē soprānsaksofona skanējums). Agrīnajā Ņūorleānas diksilendā<br />
mūziķa spēlētais vibrato veids varēja sevī ietvert arī zināmu neverbālu informāciju, piemēram, aicinājumu uz tuvību.<br />
Savukārt svinga ērā tas kļuva formālāks, vairāk pakļauts aranžējuma prasībām (raksturīgs piemērs ir Glena Millera<br />
“Moonlight Serenade” vibrējošais t. s.”kristāla horuss”). Liels vibrato svinga orķestriem bija norma. Modernajā džezā<br />
vibrato nozīme pakāpeniski samazinājās, taču tas palika kā raksturīgs frāzējuma veids, kurš turklāt vienmēr attiecas uz<br />
džeza “melno” tradīciju. Uzskatāmi šīs atšķirības dzirdamas, salīdzinot “melno” hardbopu, kam raksturīgs smags,<br />
svingojošs un izteikti vibrējošs skanējums, ar “balto” kūldžezu, kurš ir intelektuāls, mierīgs, gandrīz akadēmisks un ļoti<br />
maz vibrējošs.<br />
25
Change language