Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
džeza improvizācijas paņēmiens, kuru pirmais kā novatorisku ieviesa L.Ārmstrongs savos<br />
1925.−1927. gada ieskaņojumos ar “Hot Five” un “Hot Seven”. 160<br />
Turpinājumā Vītoliņš sīkāk pievēršas katra instrumenta lomai džeza orķestrī.<br />
“Metāla pūšamie instrūmenti vai vienmēr spēlē surdinēti (aizbāzti), pastāv pat<br />
visdažādākie surdinu veidi, taurēm, saksofoniem, līdz pat 5 dažādi veidi. Klarnete<br />
spēlē vienmēr tai nedabiskā reģistrī (tembru eksotika!), bazūne mūžīgā glissando, un visi<br />
instrumenti mīl vibrāciju. Ir pat daži džesa dēfinējumi, kas saka, ka džesbends ir tāds<br />
orķestris, kurā vai visi instrumenti spēj slīdēt, “šļūkt” no toņa tonī. Vienīgi vijolei<br />
paliek tīra, dabiska melodija, bet klavieru loma ir dot noteiktu, asu ritmu un<br />
harmonisko pamatu. /../ Saksofons pašā sākumā nebija džezbenda sastāvā. Bet tā<br />
ārkārtīgās virtuozitātes iespējamības, nianšu bagātība, ekspresīvais tembrs to pacēlušas<br />
tagad ir džesa karaļa godā. Pamazām ir pārveidojies viss džesa sastāvs: tā, sitamo<br />
instrūmentu nozīme, sākumā visuvarena, tagad ir atbīdīta otrā plānā. Virsroku atkal ir<br />
ņēmusi melodija pār trokšņiem, un sitāmo baterija, tikai viegli marķēta, kalpo vairāk<br />
tembram, krāsainībai, nekā ritmam.”<br />
Spēle ar surdīnēm ir ļoti sena tradīcija džezā − tās meistarīgi pielietoja tādi agrīnā džeza<br />
mūziķi kā Džo “Kings” Olivers un Babers Milijs (Lyttelton 2008:147). Surdīņu skanējums īpaši<br />
raksturīgs diksilendam, taču arī vēlāk, svinga ērā, surdīnes tika plaši izmantotas, un džezā tiek<br />
lietotas arī šodien. Vītoliņš pareizi saista šo īpatnību ar tembrālo nokrāsu meklējumiem. Savukārt<br />
vibrato ir viena no t. s. džeza valodas sastāvdaļām; arī vibrato spēles manieres saknes sniedzas līdz<br />
pat 19. gadsimtam, un savā dziļākajā būtībā ir Āfrikas tradicionālās kultūras transformācija. Pareizi<br />
ir aprakstīta arī klavieru kā harmonijas pamatdevēja loma ansamblī.<br />
Nākamais teikums par saksofoniem, iespējams, ir pirmais pozitīvais šā instrumenta<br />
raksturojums latviešu mūzikas kritikā. Vēsturiski pareizi ir minēta saksofona vēlā parādīšanā džeza<br />
orķestru sastāvos (pirmais ievērojamais džeza saksofona solists − Kolmens Havkins savu karjeru<br />
sāk 1923. gadā). Taču joprojām Vītoliņam traucē Eiropas akadēmiskās mūzikas stereotipi, tādēļ<br />
seko teikums par “melodijas virsroku pār trokšņiem”, tā parādot, ka ritma − svarīgākā džeza<br />
pamatelementa − nozīmi viņš līdz galam tomēr nav sapratis.<br />
Raksta turpinājumā tiek aplūkots “vispilnīgākā modernā džesorķestra paraugs” − Pola<br />
Vaitmena orķestris. Vītoliņš sīki uzskaita orķestra sastāvu − “kopā 23 mūziķi, kuri spēlē 36<br />
instrumentus” − un secina, ka šāds sastāvs patiesībā atbilst pūtēju orķestrim, kuram pievienoti stīgu<br />
160 Piemēram, klasiskais L. Ārmstronga solo skaņdarbā “Hotter Than That” 1926. gadā. CD “Smithsonian Collection of<br />
Classic Jazz”, vol. 1, track 16.<br />
97
Change language