Latvijas+dzeza+vesture+1922-1940

hegemonija Eiropā un pasaulē. Jautājums par džeza identitāti šādā rakursā kļūst ļoti nozīmīgs. 22
Tradicionālā amerikāņu džeza pētniecība un tās konservatīvais spārns joprojām pārstāv tēzi, ka
džezu raksturo darbība kādā no t. s. “tradicionālajiem” 7 džeza stiliem (diksilends, svings, bibops,
kūls, hardbops, frī, fjūžens), tādējādi ignorējot džeza attīstību ārpus ASV un neidentificējot to ar
daudzveidīgajām parādībām, kas ir vērojamas mūsdienu improvizatoriskajā mūzikā. 23 Šī ignorance
konstatējama lielākajā vairumā ASV džeza vēstures grāmatu, kur džezs ārpus ASV tikpat kā netiek
pieminēts. Šis uzskats nonāk krasā pretrunā ar citu valstu un kultūru − īpaši Eiropas,
Dienvidāfrikas, Latīņamerikas un Tuvo Austrumu − izpausmēm džezā, kur bieži iespējams
konstatēt džezam raksturīgās pamatpazīmes, tādas kā svingu, improvizāciju, frāzējumu, taču tās ir
miksētas kopā ar dažādām citām influencēm, radot jaunu, savdabīgu skanējumu, kas formāli
neatbilst nevienam no pieminētajiem tradicionālajiem septiņiem džeza stiliem. 24 Līdz ar to
jautājums par šādas mūzikas piederību džezam no konservatīvu amerikāņu džeza pētnieku viedokļa
ir diskutabls, taču šāds uzskats būtībā ierobežo izpratni par džezu, izslēdzot no redzesloka jaunus tā
novirzienus un radošas parādības tikai tādēļ, ka tās neiekļaujas iepriekšpieņemtajā shēmā. Džeza
definēšanas problemātiskums tikai pēc formālām stilistiskām iezīmēm parādās arī mēģinājumos
stilistiski klasificēt tos daudzos džeza mūziķus, kuru daiļradē ir vērojamas daudzu stilu iezīmes.
Bieži tas nav iespējams. 25
Plaši diskutēts − ne tikai džeza definēšanas sakarā − par tā saukto “rasu jautājumu”, kurš
zināmā mērā sasaucas ar iepriekš aplūkoto stilistikas jautājumu. Kaut arī džezs sākotnēji radies kā
“melnādaino kultūras produkts”, tas savā attīstībā vienmēr iespaidojies no citām kultūrām un
tradīcijām, turklāt, sākot no 20. gs. 20. gadiem, to ir atskaņojuši ne tikai melnādainie mūziķi.
Vēsturiski vairākos džeza attīstības posmos tieši baltie mūziķi nereti tikuši uzskatīti par džeza
vadošajiem izpildītājiem (piemēram, Pols Vaitmens (Paul Whiteman; 1890−1967), Benijs Gudmens
(Benny Goodman; 1909−1986) un daudzi citi) (Berendt, 2009:589). Tomēr viedoklis par džezu kā
“melnās mūzikas tradīciju”, kurā tieši melnādainie mūziķi ir vadošie novatori, pastāv ne tikai
konservatīvajās džeza pētnieku un kritiķu aprindās, bet līdz pat nesenam laikam bija samērā plaši
izplatīts stereotips sabiedrībā, īpaši ārpus ASV.
22 Sk. St. Nicholson. “Is Jazz dead or has it moved to a new adress?” Šī ir viena no visvairāk diskusijas raisošām
grāmatām par šo tēmu.
23 Šāds uzskats ir raksturīgs ne tikai pētniekiem − viens no šās tēzes konsekventākajiem aizstāvjiem ir ievērojamais
ASV džeza trompetists Vintons Marsalis (Wynton Marsalis; 1961) (Nicholson, 2005:7).
24 Šā viedokļa galējā konsekvence ir, piemēram, tādu vispāratzītu džeza novirzienu kā afro-cuban un bosanova pilnīga
ignorance vairākās ASV džeza vēstures mācību grāmatās, kā piemēram, Tanner P.O.W., Megill D.W., Gerow M. “Jazz”.
25 Šeit var minēt veselu rindu mūziķu, sākot jau ar D. Elingtonu, Č. Mingusu (Charles Mingus; 1922−1979), M.
Deivisu (Miles Davis; 1926−1991) , J. Baijardu (Jaki Byard; 1922−1999) un daudziem citiem.
29