Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

30 pūrvietu jaunsaimniecība. Maza, baltadivstāvu dzīvojamā ēka un milzīgs šķūnis. kasreiz tiešām bijis muižas šķūnis. Tagad zemtā jumta ievietojušās visas nepieciešamāssaimniecības ēkas: kūts, klēts, siena, salmu,pelavu un nekultās labības noliktavas. Kadatbrauc kuļmašīna, arī tai tur ir vieta, un vēlatliek telpas, kur nokraut dēļus un citus būvmateriālus.Kaķis, kas laikam arī dzīvo šķūnī,pazūd kā akā, kā ūdenī iekritis, kad ieiet palielajiem vārtiem – durvīm. Tūkstoš un vienapaslēptuve melnraibajam zvēriņam zemmilzīgā, pelēkā kokskaidu jumta. Šķūnis bijabez savas drošas segas, kad jaunsaimniekste ienāca, Par daudz jau būtu bijis cerēt, kajumts būtu saglabājies cauri garajiem karagadiem. Dieniņ! Pat šķūņa akmens stabi,kas mainās ar pelēksirmu dēļu sienām, pattie glabā apaļas sprāgušu granātu izdobtasbedres, un tur tālāk, pakalnā, barona dzimtaskapu malā ir tik vēl pa daļai aizaugušiierakumu grāvji. Šeit bijušas cīņas. Karavīrireiz noliekušies staigāja pa līkloču ejām,kur tagad vasaras siltajā saulē patvērumumeklē tik mazas, zaļas, iztraucētas ķirzaciņas.Ierakumu pusaizgruvušajos grāvjos, totumsā, var slēpties visādas briesmas: čūskas,vēsi gludas un neganti indīgas, nesprāgušasgranātas, no kurām bīstas un brīdina pieaugušie,un dzeloņdrātis. No šīm pēdējāmmazie prot un grib sargāties, tās viņi pazīst.Jaunizkarotajai Latvijas zemei un laukiemdzeloņdrātis vijas apkārt un pāri kā ērkšķuvaiņags visur, kur vien risinājušās cīņas, unvai gan šai mazajai, skaistajai pasaulei ir kautvai tikai pēda zemes, ko nav pārstaigājis savsvai svešs karavīrs?Vissaldākās un lielākās zemenes aug tiešivisbīstamākajās vietās – uz pašām ierakumumalām. Lielas, vilinātājas, sārtas tās pievirzījušāscik vien tuvu var tumšajām ejām,augdamas tur, kur vēl nesen kāds mēdzabalstīt ieroci, no barona kapu kalniņa raudzīdamiespāri laukiem uz rītiem, uz Pastamuižas pusi, kuras virzienā, garām Maskavaskrogum, taisns un balts aizstiepjas putekļainaislielceļš. Arī ap lielo granātbedri aizšķūņa aug mežzemenes, un arī no šī zemesdobuma, kas aizaudzis nātrēm, jāsargās. Arīšeit vislielākās, vissaldākās ogas, sarkanas,apaļas lāses, ir vistuvāk bedres malām. Patitā iegrebta gravas, kas aiz lielā šķūņa, slīpumā.Lai pamēģina lielie šeit ogot! Nav vieglinoturēties tā, ka neieslīd nātrās. Kur nu vēlsaglabāt smilgā savērtās zemenes!Bet gravas slīpajam krastam ir pašam savspievilkšanas spēks.Te rodas rotaļa, kas gaužinepatīk pieaugušajiem. Tie pavisam nevarsaprast tās pievilcību. Kas gan par prieku varbūt, viņi rājas, ripināties lejā kā baļķēnam nokalna uz leju, apreibstot un saskrāpējot sejuun locekļus uz asākām zālēm vai stublājiem?Un kā lai vēlāk nopļauj veldrē sadzīto zāli?Nē, pieaugušie nesaprot nemaz! Un kā laibērns viņiem izskaidro brīnišķīgo ritēšanu,kad var gandrīz pārvērsties par mazu, priecīgu,nedomātāju strautu, ūdens lāsi, kaslēkādama steidz uz dziļumu, ripojošu akmeni,ko zeme velk dziļāk un tuvāk, visu ceļulejup dāvājot zemes, zāles un ziedu smaržutik tuvu, kā to nekad neizjūt steidzīgie untālie kājāmgājēji.Nebēdīgi ļauties zemes vilkšanas un nešanasspēkam, to var tikai bērns. Labā zeme nes unšūpo cauri visai zaļai, siltai vasarai. Vakarāpēc garas un saulainas dienas īsajā pirmsiemigšanasbrīdī, guļot dzelzs gultiņā ar misiņarotājumiem galvgalā, bērnam šķiet, kaarī guļvieta viegli šūpojas miglainajā miegajūrā iepeldot. Tikai aizmidzis, bērns ir rāms.Nomodā esot, bērns ir nemitīgā kustībā.Nu kādēļ tu skrēji, rājas pieaugušie. Nevajagmūžīgi tā drāzties! Kad atkal kārtējo reiziceļgali bērnam kritienā ir asiņaini. Mazaisskatās uz saviem brūnajiem stilbiem un kātur, kur nobrāzta āda, tumšsarkanas pileslēni sāk sūkties cauri pelēkai putekļu kārtai.Bet tu neliec klāt jodu, viņš mātei saka, taskož. Un tad viņš meklē iemeslu, kā tas viss tāgadījās. Tur pakalnē pie gravas taka ir nelīdzena,bērns saka, man aizmetās kāja.Vai arī: Es skrēju, un Mudra gribēja līdz, untad viņa man gadījās ceļā.Bet lielie nesaprot. Viņiem ir cits dzīves ritmskā mazajam, lēnāks ar īsāku dienu, ko nespašu uzliktie pienākumi. Bērnam katra dienair maza mūžība, un tomēr viņam ir jāsteidzaslīdzi tai nerimtīgai kustībai, ko viņš jūtap sevi un sevī. Pieaugušie, tie no saviemaugstumiem neredz un nesaprot. Viņu lielajosun it kā nopietnajos darbos neietilpst tas,kas tiešām ir svarīgs.* * *Bērns ar kaimiņzēnu stāv pagalma malāpie govju dzirdināmās siles un rotaļājas arbiezstikla pudelītēm. Tās, senlaicīgas un visvisādāskrāsās, ir nule atrastas nojaucamāsvecās kalpu mājas sienā. Tā ir vienkārša unļoti skaista spēle, ar kuru nodarbojas mazie.Nomazgājuši pudelītes spodras, viņi tās iegremdēsilē un skatās, kā, ūdenim pildotiestajās no krāsainajiem traukiem, bēg sudrabainigaisa burbuļi. Tad pilnus ar ūdeni pie-10