Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

zemenes, un vieta tiem nešķiet nedz baiga,nedz bēdīga. Tāls ir skats pāri Latvijas laukiemun zemei. Tā nepieder nevienam – tikaipati sev un tautai, kas dzīvojusi – šai vietājau tūkstošiem gadu.Bērni – viņi ir maza daļiņa no tautas, unzeme ir arī viņu, un viņi tās. Droši mazie ņem,kas tiem tiek dots – sauli, zemenes savērtassmilgā, zilus, maigus zvaniņus līganos kātos.Rotaļas un skaistumu. Barona kapukalniņš– tā ir zemeņu un puķu vieta. Rotaļu vieta.Arī no tā var ripināties lejup kā mazs, savvaļāpalaists baļķēns, un neviens šeit nerājaspar veldrē sadzītu zāli, jo šo nogāzi nepļaujneviens – tā nepieder nevienam. Pakalniņāskan bērnu smiekli un Mudras priecīgie rējieni.Tā arī ir attecējusi līdzi, un arī suņuksmēģina šļūkt lejup pa stāvo malu. Bērniemjāsmejas, tik jocīgi tas izskatās.Arī mazajā kapsētā neviens no apkārtējiemsaimniekiem nepļauj zāli zem lielajiem kokiem.Tur saaug lapoti, mētraini smaržojošistādi, kas zied maziem, baltiem ziediem.Kapu šeit vēl nav daudz – tikai pāris pašāvidū, mazas sētiņas norobežoti un ar tumšu,strupu obelisku atzīmēti. Tie aizaug unapaug zālēm. Tikai barona kapu zem baltābērza kopj neredzamas rokas. Ir kādi, kaspiemin. Reiz bērns pamana pieminētājus,vai pareizāki sakot pieminētājas. No aplokamājās dzenot govis, viena no brūnaļāmiesprūk kapsētiņā. Kā nevarīgi, melni putnivājās rokas cilā divas vecas, sirmas sievietesatgaiņājot, pirms meitenei izdodas palaidniaizdzīt pie citām.Mētra man ieskrēja kapos, – bērns stāstamājiniekiem. Un tur bija divas kundzes melnāskleitās, kas man palīdzēja viņu atgrieztpie citām.Pieminētājas. Bet ne viņas vien ir tās, kas atcerasaizgājušos laikus. Vai par tiem neliecinaarī sagrautā barona pils parka malā? Šīsdrupas nav tālu no mazās jaunsaimniecības,un kad svētdienās kādreiz atbrauc paziņasno Rīgas, līdz ar tiem pastaigājoties, arījaunsaimniecības ļaudis aiziet uz tām. Vispirmsjāsoļo tāds gabaliņš pa lielceļu un tadir vieta, kur jānogriežas no tā. Te ir virsmežniecība,– bērns lepni zina stāstīt ciemiņiem,kā dzirdējis no pieaugušajiem, – kādreiz turdzīvoja Blaumanis. Zema, gara ēka. Vai arītā glabā pati savas atmiņas Latvijas vasarā?Kā kādreiz pa šo nekaltiem akmeņiem klātoceļu iebrauca pajūgi ceļā uz barona pili? Kākučieris, izlaidis savus vedamos pie pils platajāmkāpnēm, atgriezās šeit, un tad tam pretīsteidzās staļļa puisis Edgars, lai saņemtu unnovietotu zirgus un ratus? Un, pie muižaspārvaldnieka nama loga piegājis, viņu vērojarakstnieks, lai vēlāk tā tēlu notvertu un paglabātusavā darbā? Varbūt.Bet ir viena, kas noteikti atceras. – Tajā mājāotrpus lielceļam, tieši pretī virsmežniecībaidzīvo Kristīne, – bērns stāsta viesiem, – viņusauc par Peņģerota kundzi. – Jā, jā, – tiesaka, smaidot par dīvaino vārdu un stāstu,un nevēro daudz ne to, ko saka meitene, neakmens māju otrpus lielceļam, kuras jumtstikko saredzams pāri jau gadiem necirptajamdzīvžogam. – Nē, nē, tā ir patiesība, – apliecinaarī pieaugušie, – vecā kundze jaunībābijusi istabene muižā, kad tur strādājis Blaumanis,un arī viņa pati tic, ka bijusi paraugsKristīnes tēlam. – Tiešām, saka Rīgas viesi untagad viņi mazliet domīgi paskatās uz zaļumuaizsegto celtni. Pa tās iebraucamo ceļuvar manīt daudzkrāsainu puķu dārzu. – Vaiviņa no tiesas apprecēja Edgaru? – Nē, laikamAkmentiņu, skan atbilde, viņš bija kārtīgsun centīgs dārznieks un visādi cienījamsvīrs. – Bet vai viņa vismaz mīlēja Edgaru? –tagad grib zināt viesi, vēl aizvien raugotiesuz paslēpto akmens māju, kas nule iegūstnoslēpumainu pievilkšanas spēku. – Laikamgan nē, – smejas tie, kas mīt Koknesē. Drošivien tā bija rakstnieka fantāzija. Taču tagadpamanītais un ievērotais nams vēl negrib atlaistatbraucēju domas un prātu. – Bet tai tomērjābūt savādai sajūtai, tie kavējoties saka,tā dzīvot turpat vien pretī savai jauno dienuvietai un redzēt to pārveidojamies un atcerēties.– Iesim tālāk, jūs taču gribēsit redzētbarona pili un parku, aicina koknesieši.* * *Un tad viņi iet tālāk pa ceļu, kas kādreizveda garām muižas pārvaldnieka namam,garām staļļu un ratnīcas galam, lai apstātospie pils platajām uzejas kāpnēm, kuru augšgalā,platformā pie divviru durvīm varbūtkādreiz stāvēja pilskungs un kundze, savusviesus sagaidot. Varbūt durvis aiz viņiem jaubija pavērtas, atklājot skatu uz plašo zāli ungreznajām kāpnēm uz augšstāvu. Arī tagadvar viegli paraudzīties pils iekšienē. Vairākudurvju vietai priekšā aizsistie dēļi neaizsedzskatu. Nedaudz tik jāpiemiedz acis unizdegušai un sagrautai lejas zālei viegli varpiedomāt mirdzoša parketa grīdu, pa kurudejā griežas stāvi veclaicīgos tērpos – dejotāji,kam mūziku gādā vējš, dziedot dīvainudziesmu tukšajās logu ailēs. Kāpnes uz otrostāvu vēl aizvien ir saskatāmas no ieejasdurvju vietas, bet tagad tās vairs nesniedzaslīdz nākošā stāva grīdai. Tās, apstājušās pusceļā,karājas it kā neredzamu virvju turētas,14