Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

smaidīgs. Arī šī vieta un reize paliks prātāmeitenei. Bērns, bērna atnākšana – viņa atcerēsies,ir laba un mierīga reize. Tā ir siltumsun kluss, labs tuvums. Bet bērni aug un rotaļājas.* * *Starp abām jaunsaimniecībām ir mazs dīķītis,kam pāri liec zarus milzīga apse vienmērviegli drebošām lapām. Tā ir mazliet svešādskoks – ne gluži līdzīga parastajām Latvijasmežu apsēm, kas jaunas un smuidras augstarp skujkokiem, ne arī šur tur pie pilsētāmstādītajām slaikajām papelēm. Šī laikam atlikusino tām, ko barons Lēvenšterns savālaikā licis sastādīt gar ceļmalām, kas ved nodzelzceļa stacijas uz pils pusi. Tur tās, mainotiesar ozoliem, stāv divās rindās, braucējusvērojot. Citas zemes apses. Amerikā partām dzied dziesmas, saucot tās par kokvilnaskoku – cottonwood – tik mīksti pūkainiir tās garskarainie ziedi. Tā, kas aug pie mazādīķīša starp abām jaunsaimniecībām, nokaisasudrabainu skaru bārkstīm zemi un dīķīšavirsmu, kad zied. Mazie lasa tās un rotaļājasar tām, auklējot plaukstās mīlīgos, pelēcīgoskaķīšus, ko tiem dāvā koks.Bet vēl tīkamāka ir rotaļa ar zaļajām kalmēm,kuras aug ūdens malā. To rupjās, baltās saknestiek pītas bizēs, un katrs smaržīgais augspārvēršas linkrāsas matu princesē, plānā,vēdekļveidīgā tērpā, slaidām, zaļām rokām.Laipnas un klusas ir kalmju princeses, dara,ko bērni tām liek, kavējas tur, kur tās atstāj,saka vārdus, ko bērni liek tām teikt.Labās zaļās princeses! Ar viņu smaržas atmiņāmlīdzi nāk lietaina Jāņu nakts, kas pasāktakaimiņa jaunajā mājā – jā, arī tā reiz tiekgatava! – un vēlāk, lietum piestājot, iedegasar ugunskuru pakalnē blakus tumšajai egļusienai, aiz kuras šalc baronu dzimtas kapukoki.Varbūt tādām būtu jābūt visām Jāņu naktīm,kāda bija pirmā, ko atceras kādreiz domāsjaunsaimnieka meita, kad viņa auklēs mazos.Vienkārša lauku istaba ar balti noberztiem,nekrāsotiem koka soliem un galdu, grīdaizkaisīta sakapātām kalmēm un stūros mālapodos meijas – jaunu bērziņu zari ar mīkstām,zaļām lapām, kas laipni sveic visus atnācējus.Alus kausos un siers, karašas un pīrāgibļodās. Ap galdu priecīgas sejas. Smiekliun dziesmas un satikšanās prieks. Mēs jauneredzamies nemaz – kaimiņi saka, kaut mājasturpat vai ar roku aizsniedzamas.Bet vai īsajā Latvijas vasarā gan ir iespējamspacelt acis no darba, satikt un parunāties arotru jauno saimnieku? Ir labi, ka atnāk gadavisīsākā nakts ar vasaras viskrāšņāko ziedēšanu,uzputo priekā kā alus kauss, un cilvēksatceras puķes, dziesmas un to, ka arī viņamir lemts ziedēt un naktīs izdziedāt savu prieku.Satikties. Bet ne tas vien, domās tā, kasatceras. Ne tas vien! Vēl jābūt arī tam otram,kas mūs vieno. Tam noslēpumainajam, mistiskajam.Pielijušam laukam un slapjai zāleitumšā naktī un ugunskuram, kura gaismāmazliet svešādas kļūst zināmas sejas zemJāņu vaiņagiem, un tomēr tuvas, tuvas. Irtā, it kā līgotāju baram nu pievienotos vēlciti – sveši un tomēr zināmi. Tāli senči? Radurakstos savīti neatrisināmām saitēm? Vai tāir ugunskura sārtā gaisma, kas vērš visu citādiskatāmu kā dienā? Vai tumšā, smagānakts, kas visapkārt? Vai tā ir, kas savelk līgotājusneatraisāmā lokā, sakaļ tos gredzenāLatvijai?Draugs, – saka mazās meitenes tēvs kaimiņusaimniekam un uzliek tam roku uz pleca. Abiviņi ir cīnījušies par Latviju, kaut katrs citākarapulkā. Draugs, – domā bērns, un viņamšķiet, ka vārds ir nozīmīgs šai reizei, izteicļoti daudz. Tādā naktī kā šī, bērnā atmiņasakustas par tautas daudzajiem pagājušiemJāņu vakariem. Varbūt to sajūt ikviens, kaspievieno savu balsi līgotāju pulkam? Varbūt,varbūt.* * *Pīlāru sargi pie barona kapu kalniņa ir klusi.Ko sacītu viņi, ja spētu stāstīt? Viņi, kasveidoti no dzeltenīga Latvijas šūnakmens?Stāstu varētu būt daudz – gan par baronadzimtu, gan par Latvijas zemi. Barona dzimta– vai viņš domājās jau esam daļa no šīszemes un tā viņa? 700 gadus Lēvenšternudzimtai (Blaumanis saka “Mēvenšternu”)piederējuši šie lauki un pils. Vai tas nozīmēmūžīgi? Aprociet mani zem baltā bērza, visaugstākāvietā, – lūdzis vecais barons. Arīmiris es gribētu skatam ļaut slīdēt pāri maniemlaukiem.Baigi ir stāsti, ko zina stāstīt pieaugušie. Toreiz,kad Vidzemē trakoja sarkanie, viņi stāsta,toreiz tie atraka barona kapu un pakāratā līķi lielajā bērzā. Raugies nu pāri saviemlaukiem, lielskungs, – teikuši sarkanie, kadlīķis šūpojās zarā. Vai viņi gribēja būt labipret veco baronu, tie sarkanie? – vaicā bērns,kas vēl nespēj saprast tādu naidu, ne kapaklusumu un mieru. Šūpoties līdzi baltā bērzazariem, tas šķiet priecīgāk un labāk kā dusētzem zaļajām velēnām.Bērni bieži sēž blakus barona kapam zembaltā bērza, kad ierakumu malās lasījuši13