Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

Irēne AvenaNOBELA BALVA HERTAI MILLEREIEs biju minoritāte (..) un nepiederēju nekur(..) Vācijā es biju vienmēr rumāniete,un Rumānijā es biju vienmēr vāciete. Kautkādā veidā es vienmēr biju svešķermenis, tāsevi raksturo Herta Millere (Müller) intervijāar Mariku Griehseli 2009.8.X, īsi pēc 2009.gada Nobela balvas literatūrā paziņošanas.Žūrija balvu Hertai Millerei piešķīrusipar koncentrētību dzejā un atklātību prozā,attēlojot izstumto cilvēku (dispossessed)pasauli. Nobela komiteja literatūrā, neskatotiesuz pārmetumiem par eirocentrismu, kasgalvenokārt nākuši no ASV puses, liecina paršīs komitejas centieniem allaž izrakt kādu tīrradni,par kuru lielā pasaule nav dzirdējusi.Tādi atradumi bija austriete Elfrīde Jelineka(2004, skat. JG241:12-14), francūzis LeKlezio (Jean-Marie Gustave le Clezio, 2008)un tāds tīrradnis ir arī 2009.gada laureāte.Herta Millere dzimusi švābu lauksaimniekuģimenē 1953.17.VIII, Rumānijas Banataapgabalā. Vēsturiski Nizkydorf ciemā kopšgadu simtiem dzīvojusi vāciski runājošaminoritāte. Hertas bērnībā ciematā bijušitikai divi rumāņi – policists un ārsts, ar kuriemciema ļaudis nekādās darīšanās negribējušiielaisties. Hertas tēvs II Pasauleskarā bijis Waffen SS, bet māte 1945.gadāizsūtīta uz pieciem gadiem darba nometnēPadomju Savienībā. Millere studējusi literatūruTimisoaras Universitātē Rumānijā, kurviņa pievienojusies vāciski runājošo literātuapvienībai Aktionsgruppe Banat, kuras mērķisbijis zem dzelžainā Čaušesku režīma panāktlielāku vārda brīvību. Kādu laiku Millerestrādājusi par tulkotāju mašīnu fabrikā, betpēc tam, kad viņa atteikusies sadarboties arSecuritata, tikusi vajāta un atlaista no darba.Šajā laikā Millere uzrakstījusi savu pirmo grāmatu,stāstu krājumu Niederungen (Nadīrs),kas smagi cenzētā versijā publicēts Bukarestē(1982), necenzētā – Berlīnē (1984). Lai izvairītosno nemitīgā diktatūras spiediena, HertaMillere ar vīru, rakstnieku Richardu Vagneru,emigrējusi uz Rietumvāciju, kur viņa tikusiuzaicināta par lektori vācu un citās Eiropasuniversitātēs. Tagad Millere dzīvo Berlīnē,uzmanīgi seko politiskajiem procesiem gansavā dzimtajā Rumānijā, gan savā mītneszemē Vācijā, vienlaicīgi demonstrējot savunelokāmo prettotalitārisma stāju. StarplaikāMillere publicējusi ap 20 grāmatu un saņēmusivairāk kā duci balvu literatūrā.Šie sausie fakti sagatavojuši treknu augsninākamajai nobelistei. Viņas bērnības un jaunībasgadu rūgtā pieredze pārtop literārosdarbos, kuru centrālā tēma ir galēja totalitārismaārdošais iespaids uz individu un sabiedrību.Jautāta, kādēļ viņa savos darbosatkal un atkal atgriežas pie tās pašas problēmas,Millere atbild, ka pēc vairāk kā 30 varmācīgādiktatūrā pavadītiem gadiem rakstītpar pieredzēto ir vienīgais veids, kā atbrīvotiesno traumas un sev pierādīt, ka viņa ir vēltā pati un ka vispār eksistē. Es nemeklēju šotēmu, šī tēma izvēlējās mani.Nobela Prēmijas laureāte Herta MillereSavā pirmajā grāmatā Niederungen Milleremierīgi, bez žēlastības atkailina kādas (savas?)ģimenes un visa panīkušā ciema iedzīvotājugarīgo trulumu un brutālo degradācijuČaušesku Rumānijā. NeizbēgamiNiederungen publicēšana Rumānijā izsaucakompartijas un arī tautas sašutumu. Millereibija jādodas trimdā. Šī pati tēma turpinātaviņas daļēji autobiogrāfiskajā romānā DerMensch ist ein grosser Fasan auf der Welt(Cilvēks uz šīs zemes ir liels fazāns; angļuvalodā: The Passport), stāstot par pazemojumiemun augsto cenu, kas jāsamaksāRumānijas švābu zemnieku ģimenei, laiemigrētu uz Vāciju. Viens no izcilākajiemMilleres romāniem, Herztier (Sirdszvērs), izdotsHamburgā (1993), grafiski attēlo drūmoun bezcerīgo dzīvi studentu kopmītnēs.Trūkums un izsalkums kļūst triviāls blakusbrutalitātei, nodevībai, pašnāvībai un citāmrežīma šausmām, ko šie jaunie cilvēki piedzīvo.Savā visjaunākajā darbā, ko pati autoreapzīmē par labāko, Atemschaukel (Elpas šūpoles),kas izdota Minhenē (2009), Millereraksta par 2006.gadā mirušo rumāņu vācu23