Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

Viens kalorizēts jaukumiņšIr papes kaste, kuru rotā krusts!Tā DP dzīves saules stars,Tās šabas, lustes, svētvakars,Tā Ēdene, kur var uz brīdi zust.Kā visiem garšo, kā visiem lien,Tik paiko iekšā un atkal skrien.Jo vai tas grēcīgs ir vai svēts,No caurejas tiek piemeklēts,Bet kas par to? Vai tādēļ skumt,Ja vēl tik daudz, ko iekšā stumt!Šī Leiputrija tiešām ir paties’!Bet ko līdz vesels gars,Ja slimīga ir mies’?Klāt mazais gara taukumiņš,Tas konservētais jaukumiņš,Pland karogi! Ir svētku diena klāt!Pilns ļaudīm ceļš un taciņas,Jo jāskrien saņemt paciņas,Jo Sark’nā Krusta pakas dalīt sāk!UNNRA un vēlāk IRO baroja ne tikai mūs, bet,Apvienotajām nācijām nezinot, arī cūkas. Cūkkopībabija privātiniciatīva, kas mira no naža, kad vien nometneidraudēja kontrole.Alt-Garges principālais spekulants bija Sudrabs, kambija divzirgu pajūgs, ar ko viņš vienmēr piegādājanometnei visu, ko vajag. Protams, ka viņš nebija bezkonkurences. Arī Babānam bija savs zirgs (laikam līdzino Latvijas), kas piedalījās nometnes darbos.Mūsu bēgulības un tekulības posmā tika darināti neskaitāmikoka šķīvji, ādas meistari taisīja tautiskus albumuvākus, audēji auda prievītes un jostas. Tās bijaparastās dāvanas. Ar tām apbēra angļu administrācijuun goda dienās viens otru.Padod man to špric’,Padod man to špric,Mēs špricēsim, cik varēsimUn tad lai nāk kāds citsSkola vēl nebija sākusies, ko darīt nav. Es pievienojosnometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Parsavām ugunsdzēsēju gaitām vēlāk rakstīju laikrakstamLatvija. Trīs reizes nedēļā izbraucām manevros.Izstūmām savus kaujas ratus no garāžas un drāzāmpa nometnes ielām uz iedomāto ugunsgrēka vietu.Mūsu stumjamie ratiņi bija uz diviem riteņiem, uzkuriem atradās motorpumpis un šļūtenes. Galvā –plastmasas ķiveres. Vienīgais profesionālis bija motorpumpjamašīnists. Mūs, ugunsdzēsējus, vienojaun uzturēja možus vienīgi antipatijas pret brandmajoru.Iedomātā ugunsgrēka vietā pieslēdzāmiesūdens hidrantam, izvilkām šļūtenes, tika iedarbinātsmotors un sākām špricēt. Pēc tam šļūtenes bija jāizžāvē,jāsaritina un… nu jūs jau varat iedomāties paši.Pa visu nometnes laiku nekas nenodega un, ja būtukas nodedzis, tad tas drošvien būtu bijis ugunsdzēsējudepo. Mūsu pienākums bija mazgāt ar šļūtenimazās mājiņas un likvidēt kanalizācijas sastrēgumus.Vienīgo izklaidēšanos sagādāja brandmajors, kadviņš gāja pārbaudīt izmazgātās tualetes. Kā šis pagājāslīdz koridora vidum, hidranta krānu līdz galamvaļā un voila! Viņa bļāvieni krita uz kurlām ausīm.Brandmajors no akcijas iznāca tīrāks nekā mazmājiņas.Bet tas notika tikai vienreiz. Viņš pēc tam kļuvaļoti uzmanīgs. Dievs lai mielo viņa pelēko dvēseli!Kāpēc viņš mums nepatika? Kas to vairs var atcerēties.Kas grib dzīvot vienos priekos, / Tas lai stājaspažarniekos… ?Jā? Tīrīt kanalizāciju? Sirsnīgs paldies! Brīvprātīgi iestājies,es tikpat brīvprātīgi atkal izstājos un pievienojosnometnes zvejas artelim. Darbs bija smagāks,slapjāks, bet toties mēs visu laiku bijām kustībā. Zivisnonāca kopkatlā. Nekādus karaliskus lomus jau nevilkām.Paldies Dievam, drīz sākās skola. Nevienu minūtipar ātru! Man artelis bija apnicis ar visām zivīm.Pirmo Jāņu svinēšana notika Elbas malā. Dzied koris,dejo tautas dejas Arnolda Bāliņa vadībā. Garlaicīgi.Vēl visi nometnes iedzīvotāji nav sabraukuši, daļavēl dzīvo pa Lineburgu un gaida savu kārtu, bet uzJāņiem kazarmes ļaudīm tiek parādīta neredzētapretīmnākšana. Līgotājus atved no Lineburgas divāskravas mašīnās. Aizeju uz Stepiņa istabu. Tur uzgalda šāle ar autokonjaku, kas pazīstams arī kā Jū-jūun Štukass. Ticiet man, šis dzēriens izsauc aptumsumabrīžus, tieksmi lidot un nespēju pacelties gaisā.Dzer tā – uzlej aviācijas benzīnu uz lielas paplātesun aizdedzina, lai nosvilinātu to, kas nav dzerams.Nesadedzinātos pārpalikumus nopūš malā un tīromantu iesmeļ ar karoti traukā. Prozīt! Kad dabū koiedzert, nav tik traki. Dzīve, kā saka, sviež vēderu uzaugšu. Nelaba dūša nāk vēlākLīgo vakars, Iīgo rīti!Dzer un dziedi, dzied un dzer!Izdzer kannu, kamēr krītiVisiem labi kopā der.Tā jau gandrīz iznāca ar. Es pēc tam iegāju vienā barakāuz brīdi parunāties, un, ja ļaužu valodām varticēt, es tur esot sēdējis vairākas stundas. Arī angļuarmijas kontingentam ir kritušie. Otra rītā pie nometnesbiroja sēž angļu seržants un, galvu saķēris, sten:Latvian schnapps no good! Pēc notikuma jau visi irgudri.* * *Latvieši ir dziedātāju tauta, un mēs, altgargieši, neesamnekāds izņēmums. Arī mums ir savs jauktaiskoris, Ernesta Brusubārdas vadībā. Viņš tai laikā jaubija 66 gadus vecs un bija labi pazīstams mūziķu unmūzikas cienītāju aprindās. Pārējie viņu zināja galvenokārttāpēc, ka dziedonis Mariss Vētra viņu bijapar sliktu recenziju Jaunākās Ziņās publiski iepļaukājis.Brusubārdam bija maza spridzīga kundze, vārdāErna, kas stāvēja pirmajā rindā un bija Alt-Gargeskora soliste, un Brusubārdu troņmantnieks bijaErnests I. Es kundzi satiku pēc gadiem Amerikā. Viņatad jau slimoja ar acīmredzamu atmiņas trūkumu.Mans vārds ir Uldis Siliņš, – teicu pie sasveicināšanās.– Jūs toreiz bijāt tik maziņš, tik maziņš... – Man toreizbija jau metrs astoņdesmit. – Maziņš, maziņš... Nukad maziņš, tad maziņš. Brusubārdas ģinti jāsauc parunikālu mūzikālu vienību. Ernestam I ir dēls Ernests34