Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

un pie pelēkajiem dēļiem pie ieejas ir brīdinājumaraksts, nespert kāju pāri vecā graustaslieksnim, jo tas var jukt un brukt, sodotpārgalvnieku.Otrpus pilij, prom no iebraucamā ceļa, irplaša terase, kuras kāpnes vēl ir veselas. Notām uz leju sniedzas plašs, līdzens laukums.Kādreiz tas esot bijis rožu dārzs, – saka jaunsaimnieks,un viņa mazā meita, raudzīdamāslejup no paaugstinājuma pie pils, mēģinaiztēloties klajumu sev priekšā, klātu rozēm,bet viņa to nespēj – iedomāt tādu rožu pārpilnību,kas nosegtu visu zāles zaļumu unpat tagad iekopto sakņu dārzu pa kreisi nokāpnēm. Bet, varbūt, tāda rožu pārpilnībareiz bija? Atcerieties Blaumaņa Purva bridējaiesākumu. Arī viņš runā par rozēm, gancitviet, bet kas zina, kuras rozes viņu ierosinājatās pieminēt, jau noveli iesākot. Tā, itkā jau norādot, ka stāsts būs par mīlestību,šos ziedus kā simbolu tai izvēloties. Novelesnorises vieta, teic literatūras vēsturnieki,esot Koknese, kaut arī rakstnieks to, tīši maldinot,sauc par Alaini: Alaines muižas dārzāšur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzējabaltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārzniekamājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu,liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kuplszars sniedzās līdz pat atvērtajam logam unpiemetās pa reizei viegli, viegli pie tā rūtīm.Smalka smarža pildīja istabiņu, kurā Kristīnenupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galdanolikdama, mātei pretim nosēdās.Es atceros tikai mežrozītes, domā jaunsaimniekameita, kas pieaugusi pārlasa Purvabridēju, tikai tās un to maigo un smalkosmaržu. Arī parkā, arī tur zem milzīgajiemkokiem šur tur bija paslēpies rožaino ziedukrūms, un tas bija priecīgs atradums, kammēs liecāmies klāt, ieelpojot smaržu un tīšibārstot viens otram virsū rasas lāses, kas glabājāsilgi, vēl dienā, lielo koku paēnāVai es zinātu un atcerētos izstaigāt parka celiņutīklaino režģi, ja tas par jaunu atklātosmanā priekšā? Vietu, kur auga lazdas un kurmēs rudenī lasījām riekstus to zaros un arī uzzemes nobirušos zem lapām? Jā, man šķietes vēl aizvien uzietu taku – tā nebija tālu nopils un arī no parka malas. Es atceros, ka turpuejot celiņam vienā pusē koki un krūmi brīžampašķīra šauras spraugas, ļaujot pamanītlauku gaišo zaļumu vasarā un bagātīgo zeltainumurudenī. Bet tālāk – vai es vēl atrastuto taciņu, kas veda uz vecajām ordeņa pilsdrupām?Un vietu, kur pa ceļam uz tām papardēsslēpās veclaicīgie akmens krusti? Tikneparasti – dažiem no tiem apkārt bija apaļiakmens riteņi kā senajiem ķeltu krustiem.Kam bija kapu zīmes, krusti Kokneses parkā?Bruņiniekiem? Vai vēl senākiem karotājiem,staigātājiem? Varbūt, stāstu par tiem bija saglabājusibaronu dzimta 700 gadu vienvietādzīvojot, bet varbūt noslēpumu pačukstējatikai papardes viena otrai, pelēkos akmensveidojumus sargājot no neminamiem laikiem.Akmens krusti pa ceļam uz vecajām pilsdrupām.Tie, kaut slēpdamies papardēs un promno celiņa, tikai zinātājam uzejami, ir ievadījumstālajā pagātnē, ko glabā arī Koknesespilsdrupu mūri. To logu ailēs stāvot un lejupraugoties, kur rāma un plata plūst Daugava,var raudzīt arī pagājušiem gadiem un gadsimteņiemļaut aizplūst un pašam nonāktlaikā, kad pils vēl bija jauna un stipra, kadšajā loga ailes iedobumā biezajā mūrī varējaslēpties vērotājs tā, ka nebija manāms ne noārpuses, nedz telpas. No kā vairījās vērotājs?No ienaidnieka, kas vēlējās iekarot pili? Vaišeit kavējās karavīrs ar ieroci, brīžam izšaudamsspindzīgu bultu uz uzbrucējiem tālulejā, tad pats atvilkdamies ailes iedobumā?Vai varbūt loga malas nišā aiz aizkariem bijapaslēpies kāds, kas noklausījās telpā runātusnoslēpumus? Kalps, kā uzticība nepiederējapilskungam, bet kādam citam ārpus šiemmūriem, kas gribēja iekarot ne ar varu, betar viltu?Var jau arī iztēloties romantisku sendienustāstu. Lūk, šajā ailē reiz stāvēja pilskungameita. Klusa, aizturējusi elpu, viņa tur stāvēja,slaika, brūnām garām bizēm, kurāsbija ievītas visā to garumā mirdzošas zeltaaukliņas. Skaista un maiga viņa klausījās tāsmūžu tur telpā dalām – lemjot viņu nemīlētamvīram, bet tikmēr viņas pašas sirds klususkaitīja mirkļus līdz brīdim pēc pusnakts,