Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

JG258 Benitas Veisbergas Pierakstus lasot, nāk prātāAlberts Caune, arī tas, ka, kā jau rakstīju agrāk, trimdasliterātūra ir saistošāka un vērtīgāka par to, kuŗuspējām sarakstīt vairāk nekā 40 zaudētajos gadosdzimtenē. Būtu ļoti interesanti – pasvērt. Bet tad arlikt uz svaru kausiem visu, sākot jau ar to, kas tikasarakstīts 1940. gadā, sovjetizācijai iesākoties. JauIndriķa Lēmaņa darbi tad vareni rautu augšup OjāruVācieti. Savukārt Gunars Janovskis krietni pasvērtuuz leju tos, kas trimdā sarakstīja pa kādai grāmatiņai,jo mācēja rīkoties tā, lai sarakstīto arī iespiestu.Dzimtenē pat Latvijas vārda uzrakstīšanai bija sava,kompartijas noteikta kārtība. Nāk prātā Dzintarukoncertzāle, kas tagad atkal „piepesņota” no augšaslīdz apakšai. Biju tur uz Zigmāra Liepiņa koncertu, untas laikam notika ap Čatokvas konferences laiku. Tajākoncertā atskanēja dziesma ar līdz šim no skatuvēmnedzirdētu piedziedājumu: Latvijā, Latvijā, Latvijā!Šiem vārdiem atkal un atkal izskanot, un priekšējāmrindām skaļi, gavilējoši piebalsojot, šķita, ka vismazdaļu no klausītājiem apcietinās. Mūziķus noteikti.Neapcietināja. Z. Liepiņš tagad cēli iestūrējis Vadoņaostā. Vai Anšlavs Eglītis būtu uzrakstījis tik daudzlielisku grāmatu savā izcilā stilā, ja tā arī būtu palicisviens no LPSR rakstniekiem?..Pirmkārt, vai viņš būtu palicis dzīvs? Pieņemsim, kadzīvs paliktu. Nogalinātu tikai viņa tēvu. Otrkārt, vaiviņu neapcietinātu par brīvdomību, par zobgalībām?...Pieņemsim, ka neapcietinātu. Ka viņš – viensun divi – saprastu, kā tagad jāuzvedas. Treškārt, vaiviņu neizsūtītu?... Pieņemsim, ka neizsūtītu. Ka neierakstītuizbijušu pils īpašnieku, ļaunu latvju buržuļusarakstos. Ceturtkārt, cik manuskriptu viņš taduzrakstītu, un cik no tiem izdotu grāmatās?... Vienuap atkušņa laiku, otru, kad perestroika un glasnostj,trešo, kad 90.gados daudzi gribēja lasīt par pirmskaŗa,„miera laiku” Latviju. – Jā, kā nosvērt to, kosarakstījuši vienas tautas rakstnieki „dzelzs aizkara”vienā un otrā pusē?Ainārs Zelčs, Alūksnē* * *Pateicos par saturā bagāto JG259 ar tur iekļautajāmPāvila Ieviņa atmiņām par Latvijas Radio un nosūtuizrakstu no sava tēva, Artura Lāča, Teodora Reiterakora sekretāra un grāmatas Teodors Reiters un viņakori līdzautora 60.gados tapušajām piezīmēm parkādu Ziemsvētku vakaru Latvijas sākuma gadosRīgas radiofonā: Šodien jau nedēļām pirms svētkiemsēžam pie saviem radio un televīzijas aparātiem unko vien tur nedzirdam un nesaskatām. Taču navnemaz tik tālu laiki, kad viss tas bija vēl tikai šūpulī– bērnu autos, Latvijas pirmajos neatkarības gados,ap 1920.gadu vidu. No reiteriešiem jau 1920.gada maijā, diriģenta Teodora Kalniņa vadībā izveidojasvīru dubultkvartets „Latvija”, kas dziedāja tā,ka kaļķi bira no griestiem. Bija jau arī vīri! Tenorosvien divi kapteiņi – no Armijas štāba Jēkabs Poruks,dzejnieka Jāņa Poruka brālis, un Teadors Rijkurs noAuto tanku pulka. Un kur tad vēl tenors, kurš dziedājumospeldēja kā gulbis – Jūlijs Pamiljēns, aktrisesAntas Klints pirmais vīrs. Kādā svētku vakarā dziedamMāras baznīcā. Dziesmu atelpas brīdī redzam:aiz Alfrēda Kalniņa pie ērģelēm sēž kāds kungs un irvisai nemierīgs – te sēž, te pieceļas, berzē rokas ungalva šaudās kā spole. Laikam kāds no baznīcas kalpotājiem.Kad nu dziedāšanu esam beiguši, kungs kānagla klāt:„Mīlīši, esmu Arvēds Pārups no Radiofona.Iedomājaties – ir svētku vakars un mums Radiofonānekā nav. Nākiet nu, lūdzu, un nodziediet pārisZiemassvētku dziesmas!” Negribam, visus taču mājāsgaida ģimene un eglīte. Māras baznīcā pulkstenisir turpat 22.00. Taču galu galā Pārups mūs pierunāun ar taksīšiem aizrauj uz Pasta ēku, kur tajā laikāatradās Radiofons. Ieejam ēkā no sētas puses un tadkaut kur augšā. Ak tu mūžs, kas tā par būdu! Vienāistabiņā viss nodrapēts – griesti, sienas, grīda. Kadrunā ar otru, neko nevar dzirdēt. Tais laikos māksliniekikāju tur nespēra. Visatturīgākais bija ĀdolfsKaktiņš. Istabiņas vienā galā kaut kāda stikla būda.Kāds tur ko lasa. Izrādās – režisors Feldmanis. Sēžamun gaidām, tak lasīšana nebeidzas. Draudam iet projām.Pārups stikla būdas ārpusē vicina un rāda dūres,bet lasītājs to neredz. Kad, sniedzoties pēc ūdensglāzes, ierauga Pārupa mājienus, viņš lāgā nezin, kaspar lietu, tik aizsit savu grāmatiņu un projām gan.Kur viņš savā Ziemassvētku stāstā palicis, ej nu uzmini.Beidzot, nu tiekam pie dziedāšanas, bet visātajā drapērijā dziesmas iebirst kā maisā. Tas nekas,Pārups tik stāv priekšā un lūdz vēl un vēl. Kad nušī haltūra beidzas, Latvijas Ziemasvētku vakarā jaurāda pusnakti. Satiksme pilsētā apstājusies. Kā tiktmajās? Pārupam neatliek nekas cits kā samaksāt partaksīšiem. Dziļā svētku naktī aizlidojām kā zvirbuļikatrs uz savām mājām.Indulis Lācis, Ņujorkā* * *Pāvila Ieviņa, Irēnes Avenas un Evas Eglājas-Kristsonesraksti JG259 ir nenovērtējami dārgumi. Tādi paši ir visiapskati, Maijas Meirānes dzeja, recenzijas. Apskatā”Litprocesi.Litpersonības” reizē amizants un skumjš irziņojums par kultsakaru komitejas Svešuma Balsi, kokāds bijušais, vārdā nonosaukts redaktors ”izvācis”no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas.Lasītāja Bruklinā* * *Gribu novēlēt Jaunajai Gaitai un tās veidotājiem spēkuun veiksmes Jaunajā gadā! JG Latvijā daudzi kultūrascilvēki gaida un aizrautīgi lasa.Ruta Čaupova, Rīgā* * *Rolfs Ekmanis JG259:93 komentē Gundegas Grīnumasgrāmatu Piemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijasatcere Kastanjolā, brīnoties, ka Kastaņola dēvētapar Kastanjolu. Protams var jau arī tā, raksta Ekmanis.Rainis pats raksta tā: Maza ortografiska ekskursija.Jārunā un jāraksta latviski Kastaņola, ne Kastanjola,ne Kastaniola un nepavisam ne Kaštaniola.Itāļu ortografija samērā vienkārša un pārredzama:...gn=ņ.. Castagnola= Kastaņola. Ar to laikam pietiksmūsu mērķiem; kas gribēs zināt, gan jau dabūs kāduitāļu gramatiku; tādēļ vien nevajadzēs braukt uzKastaņolu. Bet ja viņš tomēr brauc ij tādēļ vien, jolabāk, viņš iegūs daudz ko citu arī, un to es viņamnovēlēšu no sirds (Jānis Rainis. Raksti. Västerås: Ziemeļblāzma.17.sējums, 1965. 20.lpp.). Pārsteidzoši,ka rainoloģe Gundega Grīnuma uzklausījusi valodniekus,kuru itāļu valodas zināšanas nesasniedz Raiņalīmeni.Aina Siksna, Stokholmā45