Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

akstnieku Oskaru Pastoru, kuru kā septiņpadsmitgadīguzēnu, kopā ar citiem etniskajiemvāciešiem ievietoja darba nometnēPadomju Savienībā. Ar šo akciju bija domātssodīt vācu armijā bijušos SS vīrus, bet cietanevainīgi civiliedzīvotāji. Millere saceļas pretnetaisnu kolektīvu vainošanu, norādīdama,ka arī paši rumāņi pie Staļingradas bija cīnījušiesHitlera armijas pusē un ka pēc 1945.gada vēsture Rumānijā tikusi pārrakstīta unviltota. Sarūgtinātā vācu minoritāte savukārtatteikusies atzīt savu lomu Hitlera karā. Tobija ķērusi kolektīva amnēzija.Tomēr temats par komunistu diktatūru unvaras korupciju vien nebūtu Hertai Millereiizpelnījis Nobela prēmiju, jo šī tēma jau ir cituAustrumeiropas rakstnieku nodeldēta. KasMilleri izcēlis, ir viņas tēlainais, metaforu bagātais,poētiskais stils. (Personīgi pievienojoslaikraksta Die Zeit kritiķim, kas Millleres stiluapzīmē par pārāk romantisku un nepiemērotudrūmajam saturam). Millerei raksturīgiīsi, aprauti, staccato teikumi, kuri turpināsun atkārtojas gluži kā mūzikāla tēma, kas atgriežasdažādās instrumentācijās. Sirreālismsjaucas ar reālismu, lietas pārvēršas, jeb kāpati Millere savā Nobela lekcijā saka, paralēlirealitātei iedarbojas vārdu pantomīma,kurā, neievērojot reālās dimensijas, sarūkvisas svarīgās un tiek izceltas visas sīkās lietas.Milleres vārdi slēpj kodus, kas uzmanīgijāatšifrē. Valoda koncentrēta, bet tekstosatrodami sīki, gandrīz zinātniski apraksti,kurus The Times Literary Supplement kritiķeDžeina Jegere (Jane Yager) apzīmē par dīvainuprecizitāti. Šie detalizētie Milleres aprakstinav ne tamborēti, ne brudierēti, tie ir asihieroglifi iekalti akmenī, no kura nāk zināmsvēsums. Ar cilvēkmīlestību Millere nenodarbojas,nedz arī viņai prāts nesas uz piedošanu,kristīgā vai citā nozīmē. Par to liecina viņasdemonstratīvā izstāšanās no P.E.N., protestējotpret lēmumu apvienoties ar agrākoAustrumvācijas nodaļu (kurā likumsakarīgibijuši arī kolaboranti). Milleres pasaulei pietrūkstžēlastības. Nebeidzamais negatīvismsnogurdina, tomēr signalizē arī kādu vajadzībuattīrīties un atjaunoties. Vienīgais, ar koMilleres rakstus varu salīdzināt, ir ar ungārufilmdara Bela Taras (Béla Tarr) sešu stundugaro filmu Satantango (1994), kur mocošiilgi jāskatās Sistēmas sabendētās dvēseles– Austrumeiropas pēcpadomju cilvēkus. Arīšai filmai piemīt dīvaina precizitāte un vēldīvaināks spēks un pievilcība. Kritiķi HertuMilleri salīdzinājuši ar Franci Kafku (1883-1924) un 1999.gada nobelistu Ginteru Grasu(dz.1927). Es vēl minētu Milleres radniecībuar sirreālismu 1983.gada laureāta GabrielaGarsijas Markeza (dz.1927) darbos.Vācijas prezidente Angela Merkele nav vienīgā,kas priecājas par Hertas Milleres panākumiem.Arī rumāņu rakstnieki piepešiatģidušies un grib adoptēt Hertu par savējo.Tā Rumānijā pazīstamais, 1956.gadā dzimušaisrakstnieks Mirča Kartaresku (MirceaCartarescu) apbrīnojami labi atceras reizes,kad viņš atradies vienā telpā ar nobelisti, unpat bijis redzams grupu fotogrāfijās kopāar viņu. Viņš atgādina, ka Millere pārvaldotrumāņu valodu, citējot rumāņu tautaspoētiskos sakāmvārdus, ka visās viņas grāmatāsdarbība norisinoties Rumānijā u.t.t.Ievērojami mazāku entuziasmu, runājotpar Hertu Milleri un viņas komplicētajāmattiecībām ar savu dzimteni, izrāda rumāņurakstnieks un politiskais trimdinieks, tagadliteratūras profesors Ņujorkā, NormansManea (dz.1936). Viņš uzsver konfliktu, kasveidojies starp etnocentrētajiem rumāņiemun vācu kolonizātoriem kopš seniem laikiem,un to, ka pēckara gadu kļūmīgie notikumi šokonfliktu krietni padziļinājuši.Kādi ir Milleres sakari ar latviešiem? Diezganinteresanti. Jānis Krēsliņš juniors – noKaraliskās bibliotēkas Stokholmā – jau vairākkā gadu pirms Nobela prēmijas Gēteborgasgrāmatu meses ietvaros uzaicinājis HertuMilleri kopā ar Latvijas bijušo prezidenti VairuVīķi-Freibergu piedalīties paneļdiskusijā partematu Kas mēs īsti esam? Runātais teksts,Ievas Lešinskas redakcijā, publicēts žurnālāRīgas Laiks (2009,11). Sarunu gaitā atklājies,ka abas diskusiju partneres pārstāv pretējaspozīcijas. Millere savā dzimtajā zemē atgrieztiesnevar/negrib, tāpat viņai pirmā valoda,švābu dialekts, nav svarīga, bet patīk,un viņa paņēmusi līdz vēlāk apgūto rumāņuvalodu; viņa raksta vācu valodā, bet noraidakonceptu valoda kā mājas. Millerei satursnosaka, vai cilvēks piederīgs, vai svešs. VairaVīķe-Freiberga, turpretim, mācījusies dzīvot,iesakņoties un tad atkal atstāt četras zemes,visās atrodot un uzkrājot labumu, kopaņemt līdzi. Viņa runā četru zemju valodās,uzsūc četru zemju kultūras, atgriežas savābērnības zemē un piepilda savu misiju. ArīHerta Millere piepilda savu misiju dzīvojotemigrācijā un rakstot, kā viņa pati saka, parto, no kā gribu atsvabināties, jo Millerei literatūrasākas tur, kur vissmagāk. oPar mākslas vēsturnieci Irēni Avenu skat. JG259:12-17.24