Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ijušo žandarmu pensijām nekā par kul tūras<br />
veicināšanu, Skalbe raksta ar rūg tumu.<br />
Rakstnieks izteicies par dažādiem nacionālās<br />
kultūras aspektiem. Kādi tad ir galvenie<br />
mezgla jautājumi, ko viņš cenšas risināt? –<br />
Vispirms tās ir rūpes par latviešu valodas tīrību.<br />
Sevišķi gados jauniem runātājiem šķiet,<br />
ka mūsu valodas straume ir pārāk rāma un<br />
vienmuļa. Tie cenšas to „izdaiļot” ar nevajadzīgiem<br />
svešvārdiem, ielas žar gona vārdiem,<br />
pat rupjībām. Ielu uzraksti dažviet Rīgā saglabājušies<br />
pat no cara lai kiem, kur blakus<br />
krieviskajam un vāciskajam kaut kā pavirši<br />
un šķībi uzšņāpts arī latvis kais, viņš raksta<br />
Mazajās piezīmēs. Nav pat vēl latviskas<br />
Eiropas kartes, kur būtu iezī mētas no jauna<br />
tapušo valstu robežas. Trūkst mācību grāmatu<br />
latviešu valodā ģeogrāfijā, vēsturē, arī<br />
dabaszinībās. 1905. gada revolūcijas dienās<br />
daudzi nacionāli noskaņoti latvieši (tostarp<br />
Kārlis Skalbe) iesaistījās šai kustībā, jo<br />
tā aizstāvēja lat viešu valodas tiesības, vērsās<br />
arī pret bru tālo pārkrievošanu. Tagad, jau<br />
brīvvalsts laikā, daži tā saucamie reālpolitiķi<br />
pragma tisku apsvērumu dēļ gatavi upurēt<br />
latviešu valodas prioritātes principu. Tā<br />
nedrīkst, jo Rīga jau tā ir kā internacionāls<br />
gadatirgus, kur katrs runā, kā tam tīk, tikai<br />
latvietim vienam visus vajadzīgs toleranti saprast.<br />
Skalbe ir sašutis, ieraugot Rīgas Jūrmalā,<br />
Bulduros, uz kādas piena bodītes durvīm uzrakstu:<br />
Krievu prostokvaša. Rakstnieka komentārā<br />
skan dzēlīga ironija: Tik piekā pīgi<br />
mēs esam pret ārzemniekiem, ka pat rūgušpienu<br />
vairs nedrīkstam nosaukt savā valodā!<br />
Lai nu viens vēl pārmet mums šo vinismu! (3,<br />
102). Bet tiem, kas aizbildinās ar latviešu valodas<br />
pietiekamu nezināšanu, ieteikta recepte,<br />
kas būtu noderīga arī šo dien: Ja jūs gribat<br />
skatīties uz Latviju kā uz mūsu kopīgo dzimteni,<br />
mācieties latviešu valodu un ieņemiet<br />
vietas mums blakus (3, 128).<br />
Skalbe daudz rakstījis par dziesmām un dziedāšanu,<br />
par tradicionālajiem vispārē jiem<br />
Dziesmu svētkiem Rīgā un par sava veida<br />
nelieliem dziedāšanas svētkiem ik lauku sētā<br />
Jāņos. Par latvju dainām un to leģendāro vācēju<br />
Krišjāni Baronu, par tau tas meldiju čaklo<br />
pierakstītāju Emili Meln gaili. Latvijas brīvība<br />
un neatkarība jau daļēji ir sadziedāta septiņos<br />
gadsimtos, un tā jāturpina arī turpmāk.<br />
Latviešiem vēl maz liela mēroga gara darbinieku,<br />
bet visa tauta kopumā vēl ir garīgs<br />
lielums. Ar savu valodu, ar savu pašā tautā<br />
salasīto gara bagātību – folkloru, kas vērtējama<br />
kā naci onālās kultūras pamats. Bet<br />
14<br />
runāt par na cionālo kultūru ir par maz, tā jāturpina<br />
vēr tīgos kultūras darbos.<br />
Vairākus rakstus Skalbe veltījis Krišjāņa Barona<br />
aiziešanai mūžībā 1923. gadā. Savā<br />
runā, kas teikta, izvadot Barontēvu no Māras<br />
baznīcas, viņš ar lielu pārliecību teica:<br />
Agri tu izgāji cīņas laukā. Tautas spēki vēl<br />
bija vāji. Tu nevarēji tautai atdot brīvu vi ņas<br />
zemi. Bet tu sakrāji un apvienoji tautas dvēseli<br />
Latvju Dainās un atdevi viņai atpa kaļ viņas<br />
garīgo tēvzemi (2, 99). Latvju dainas devušas<br />
pamatu nacionālajai rakst niecībai, domāšanai,<br />
dzīves uztverei, latvis kai dievatziņai.<br />
Kā koks, kas ar zariem iesniedzas debesīs,<br />
Krišjānis Barons ar savu mūža darbu jau<br />
ieaudzis nemirstībā.<br />
Līdzīga sirsnība izskan arī Skalbes rakstā<br />
„Krišjāņa Barona bēru dienā”: Krišjānis<br />
Barons mums ir atracis tautas gara aizbēr tos<br />
avotus. Tur vēl ilgi būs ko smelt mūsu dzejniekiem,<br />
māksliniekiem un domātājiem, jo<br />
tautas dvēsele nevienam visā pilnībā savus<br />
noslēpumus neizdod (2, 102).<br />
Bieži un ar lielu pacilātību Skalbe rakstījis<br />
par Jāņiem, ko rakstnieks uzskata par latviskākajiem<br />
mūsu tautas svētkiem. Kamēr<br />
latvieši pratīs svinēt Jāņus, tie arī nezaudēs<br />
savu nacionālo īpatnību. Jāņi, protams, nav<br />
neapvaldīta klaigāšana un apdzeršanās Jāņu<br />
vakarā. Visa Jāņu nakts ir kā priecīgs dievkalpojums,<br />
kur šo vasaras saulgriežu liturģiju<br />
vislabāk spēj vadīt saimnieks un saimniece<br />
lauku sētā ar Jāņu vainagu galvā. Jāņu naktī<br />
kāda dievišķa dzirkstelīte iekrīt vai ikviena<br />
latvieša sirdī. Rakstā „Līgo!” (1923) lasām:<br />
Mūsu tauta ir pirmreiz at modusies Jāņu naktī.<br />
Jāņu naktī ir izplaucis un uzziedējis tautas<br />
dvēseles papardes zieds, jo Jāņu dziesmās<br />
atveras tautas dzi ļākie reliģiskie uzskati<br />
(3, 174). Zāļu va karā, Jāņu vakarā pat ne<br />
visai latviskā Rīga, liekas, tiešām atgādina<br />
Latvijas galvaspil sētu. Vēl jo vairāk Jāņu izjūta<br />
rodama lau kos. Jāņos latvieši it kā paceļas<br />
īstas, latvis kas apgarotības kalngalā. Jo<br />
tauta, Skalbes izpratnē, ir kā vienota garīga<br />
celtne. Rei zēm Jāņi ir it kā tilts no pirms tiem<br />
rīkota jiem Dziesmu svētkiem Rīgā. Apcerē<br />
„Jāņu vainagi” (1933) viņš raksta: Šogad ielīgoja<br />
Jāņus dziesmu svētki. Tūkstoši dziedātāju<br />
svieda tautā mūsu brīnišķīgās dziesmas<br />
kā smaržīgas Jāņu zāles. (..) Dziesmu svētki<br />
savija visai Latvijai kuplāko un krāšņāko<br />
Jāņu vainagu. (..) Jāņu naktī viss top dzīvs,<br />
tad atveras tautas dvēseles apslēptie dzi ļumi.<br />
Kas sirsnīgi mīl savu zemi, tam vīs tošā zāļu<br />
dvašā atvērsies Jāņu nakts noslē pums (4,<br />
7-8). Jāņu naktī nedzied no nošu <strong>lapas</strong>, bet<br />
dziesma skan no tautas mūžse nās atmiņas.
Change language