Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Indra Gubiņa
SARUNA PAR JŪRU
Pret pelēko vakara debesi, pret to atvērumu,
kas manām acīm pieejams no balkona,
skatos uz kļavas zariem. Visu koku neredzu.
Viens zars līkst kā liels melns ķekars, un manas
domas brīdi tajā it kā šūpojas, kā pinas,
un tad es skaidri jūtu: es gribu runāt par tevi,
nē, patiesībā ar tevi. Kaut kas zara melnumā,
vakara pelēkumā atsvieda mani citā laikā,
citā vietā. Un es domās tev saku: atceries,
kā tas bija toreiz Tenerifā, kad es lielā
vējā stāvēju uz tiem varenajiem, melnajiem
akmeņiem un klausījos jūras trakošanā. Tu
nenāci uz tiem, tu biji prātīgāks. Kaut šļakatas
pa reizei iesitās pat manā sejā, es nekāpos
atpakaļ, man patika sajust ūdens sāļumu,
sajust to nemieru, kāds var būt tikai jūrā.
Nemiers kopā ar plašumu. Kad pēc laika es
no akmeņiem nokāpu, kur tu aizvējā stāvēji
un mani gaidīji, es tev vaicāju: kur jūra beidzas?
Upe beidzas, kad ieplūst jūrā. Tev patika
mani pārlabot – Tu teici: šis te ir okeāns ne
jūra. Vienalga, sauc kā gribi, upe ieplūst tajā
plašumā, atdod sāļumam savu saldo ūdeni
un nav vairs. Bet kur beidzas jūra un kur sākas
okeāns? Upei un jūrai ir krasti, un atkal
tu mani pārlabo: krasti ir upēm, jūrām ir malas.
Bet – katrs krasts ir mala! Ai, kā mēs runājām.
Strīdējāmies par vārdiem, tad abi it
kā pazudām tālēs, plašumos un viļņos, šos
saraustītos vārdus, teicienus un smieklus iemetot
bangu skaļumā. Mēs runājāmies, bet
ne jau par jūrām vien.
Un tad – atceries – tie tumšie dienvidu vakari
rāmā jūras līča malā, kad vilnīši tā klusi,
kā čukstēdami ritinājās pār lēzenumu un
mēs skatījāmies saulrieta palikušo staru kvēlē,
kas dega ap tumšajiem vakara mākoņiem.
Tagad, tieši tagad man gribas par visu to runāt,
stāstīt – bet kam? Tikai tu zināji, kā bija
un kāpēc.
Atceries to trako braucienu pa sen nelietotu
ceļu pāri kalniem? Kaut gan auto īrētavā
tevi brīdināja pa to ceļu nebraukt, bet tu atcerējies
citu reizi, kad biji pa to braucis, un
neklausīji labi domātiem padomiem. Mēs
braucām pa šauro ceļu un drīz vien iebraucām
mākonī. Mani pārņēma baisa sajūta. Tu
jau arī biji apjautis, ka šis patiešām vairs nav
lietojams ceļš, jo vietām no stāvās klints akmeņi
bija uz tā uzripojuši. Tu mēģināji, bet
ceļš bija par šauru, lai uz tā apgrieztu automašīnu
un dotos atpakaļ. Vienā pusē augsta
klints siena, otrā – stāvs kritiens lejup. Atlika
tikai virzīties uz priekšu. Un tad sāka līt, nē,
gāzt! Labu brīdi mēs klusējām un stāvējām,
Indra Gubiņa 1950. gadu vidū Toronto, Kanadā
jo pelēkajās lietus šaltīs ceļu vispār vairs redzēt
nevarēja. Kā mēs toreiz izkūlāmies tiem
kalniem cauri?
Bet tad nāca maigie vakari, kad mēness spīdēja
hibiskus ziedos un vizināja sidrabainu
svītru jūrā, tie likās kā no aizmūžības. Bijušo
varēja aizbīdīt aiz zvaigznēm un būt tikai tajā
mirklī, mierā, skaistumā un klusumā. Mēs
pratām tā klusēt, ka šis klusums netraucēja,
bet mūs apņēma ar visu siltā vakara maigumu,
katru ar savām ilgām un varbūt ar vārdos
neizpaužamām cerībām.
Vai tas bija sen? Tagad ziemeļu zemē skatos
melnajā kļavas zarā un skaitu gadus atpakaļ.
Divdesmit. Kāds pamatīgs dzīves posms. Jā,
mēs pratām klusēt un arī runāties. Sevišķi
kādā citā reizē – Grieķijā, kad tu daudz stāstīji
par senajiem dieviem. Tagad es arī zinātu
šo to vairāk, jo divdesmit gadi devuši laiku
lasīt. Padomā, ja caurmērā gadā es izlasu
ap četrdesmit grāmatu, tad divdesmit gados
tas jau ir astoņi simti, vesela bibliotēka! Un
cilvēks taču mācās. Lai jau nu visu lasīto neiegaumē
un neatceras, kaut kas paliek. Ir tādas
grāmatas, kas paliek atmiņā vienmēr, un
ir tādas, kas sagādā patiku vai pārdzīvojumu
lasīšanas brīdī un tad – it kā izkūp, atceras
virsrakstu un paliek apziņa – es to grāmatu
lasīju. Atceries, kā toreiz Krētā tu man stāstīji
par Ariadnes kamolīti un kā es no Knosos
pils aizbēgu. Tajā vietā – tagad teiktu – bija
slikta aura, bet kad es tev par to ieminējos,
tu smējies.
Vai arī tagad tu smietos? Pēc divdesmit gadiem
mēs būtu izrunājušies par daudz ko,
mēs sēdētu klusumā. Tikai – mums šo gadu
nebija. Man – jā, tu savējos aizmeti pats.
Varbūt tagad tu no saviem augstumiem
7