Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

kopā Rīgas kinostudijā. – Dzirdēju. Neko pielikt, ne
atņemt. Trāpīgi, – atbildēju.
Bija jau pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi. Tuvojāmies
pārmaiņu laikmetam. Rietumu radio balsis
gadu desmitiem bija kā atbalss latviešu cerībām dzīvot
neatkarīgā Latvijā.
32
***
Vecumā, atceroties jaunību, mēdz apgalvot: sniegs
bija baltāks, saule siltāka, zāle zaļāka. Arī Rīgas radiofons
sensenos laikos tomēr bija vismaz man patīkamāks,
piemēram, pauzes aizpildīja akordi no Rīga
dimd... vai Pūt, vējiņi.... Klusināti, rimti, bez steigas,
var sacīt, nomierinoši. Kas tagad notiek? Kā baidoties
no dažām klusuma sekundēm, klausītāju ausīs
ietriecas biedējoši uzbāzīgs troksnis, šķiet, kāds ticis
pie koka āmura un dauza pa skārdu, cits aprauti
kaut ko pīkstina, vienvārd, ļembasts. Reklāma un informācija
par turpmākiem raidījumiem arī notiek uz
trokšņa fona, itin kā tīši traucējot sadzirdēt sacīto.
Runas kultūra zūd gan TV, gan radio. Ja TV ziņās
runā viens diktors, – ir iespēja skaļumu pastiprināt
vai pieklusināt, bet ja divi – sieviete un vīrietis, un
viņas balss spalgums trīsreiz spēcīgāks par vīrieša
samtaino aizsmakumu, tad... Protams, vainojams arī
klausītāja un skatītāja vecums, kad redze un dzirde
pasliktinās. Acīm spēj palīdzēt brilles, diemžēl dzirdei
daudziem nepalīdz pat vismodernākie digitālie
pastiprinātāji; vaina nav ausīs, bungādiņā vai trijos
dzirdes kauliņos, bet gan smadzenēs, kam ārējo nervu
kairinājums jāpārvērš balsienos, jāatfiltrē no liekā.
Ātrrunātājus viņiem nesaprast. Vecumā aizvien vairāk
un vairāk jāatsakās no TV un radio raidījumiem
ar dabisku, tomēr pazeminātu runas kultūru. Ja pasaules
jaunumus gribas uzzināt, ieslēdzu Latvijas Radio1,
kur nevainojamu saprotamību nodrošina Lauris
Zvejnieks, Tālis Eipurs, Jānis Zariņš, Agnese Kārkliņa,
Dace Simanoviča. Viņi runā dabiski un dabas
doto talantu izkopuši tā, lai radio balss nokļūtu arī
līdz vecāka gadagājuma klausītājiem. o
Laimonis Purs ir stāstu grāmatu, lugu un vismaz desmit
romānu autors, ieskaitot vēsturisko romānu tetraloģijas
Degošais pilskalns (1962), Krusts virs pilskalna
(1979), Tālajos pilskalnos (1981) un Sūrābele
pilskalnā (1986). Viņa divsējumu literārās atmiņas
Aizejot atskaties (2006) pazudušas no grāmatnīcu
plauktiem gandrīz vai momentāni. Punkts pielikts arī
3. un 4. sēj., kas vēl nav publicēti.
ERRATA
Rīgas Doma kora skolas meiteņu kora diriģente
ir Aira Birziņa (JG260:49, nevis Bērziņa)
un Džordža Orvela romāna Toreiz Birmā
tulkotāja (48. lpp.) ir Maija Andersone (nevis
Andresone). Ilgoņa Bērsona norādītās neprecizitātes
atsevišķos JG260 rakstos atrodamas
avīzē Laiks (2010.27.II-5.III) un arī vietnē
http://zagarins.net/JG.
Uldis Siliņš
ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT
DP CAMP ALT-GARGE (1945) III
BALLES, MEITAS, CIGARETES. Nometnē liela balle.
Atbraukuši angļu karavīri izdancoties un apčamdīt
baltiešu meitas. Es blandos pa ārpusi. Pie durvīm
stāv kāds anglis vai kanādietis un smēķē. Saņemu
dūšu, pieeju klāt un prasu pēc cigaretes. (To sauc
par bičošanu). Šis dod arī. Thank you, Sir! Augstsirdības
uzplūduma vilnī uzdāvinu to vienam no draugiem.
Amerikāņu cigaretes Chesterfield un Camel ir
lielā cieņā. Tā ir valūta. Vēl ir Pall-Mall, sarkanā paciņā,
tikpat garas kā vācu Nordfront kara gados. Drīz
mums sāk izsniegt turku cigaretes jeb turcenes, kas
ir pa pusei izbirušas. Absolūts mēsls. Bet velns bada
laikos nevien ēd mušas, bet smēķē arī turku cigaretes.
Kāds UNRRAs augstākā ešalona darbonis ir sev
uz mūsu rēķina nodrošinājis vecumdienas – iepircis
Turcijā zaļu tabaku. „Štopēšana” notiek turpat, kur
tabakas izbiršana – Vācijā. UNRRA ir blēžu pilna. Kur
palika Liberty tipa kuģis, piekrauts pilns ar bēgļiem
domātiem tītariem? Viss nonāca melnajā tirgū. Un
tītariem ne gailis pakaļ nedziedāja. Vēl jāpiemin beļģu
presētā, nesagrieztā tabaka. Dievs, kas par stiprumu!
Pēc pāris ierautām „cukām“ zeme un debesis
iet uz riņķi. Jāapsēžas. Dieva dāvana plaušu vēzim.
Reiz nosmēķēju vienu amerikāņu „kamieli“ un arī
dabūju apsēsties. Sāka reibt galva.
Bet sāku runāt par ballēm. Bez nometņu ballēm,
mūsu sievieši tiek vesti armijas mašīnās arī uz angļu
armijas rīkotajām ballēm. Uz nometni atsūta smago
mašīnu un visas laipni lūgtas. Pirmajā reizē visā
nevainībā aizbrauca arī viena otra kundzīte. K. kundze
otrā dienā stāstījusi, ka angļu virsnieki ir ļoti kultūrāli,
bijušas ārkārtīgi interesantas sarunas. Vairāk
gan kundzītes uz kulturālām sarunām netika aicinātas.
Kultūras sakariem ar angļiem bija seksuāls tonis,
ja neskaita pāris kora koncertus, kur mūsējie atradās
uz skatuves, bet angļi zālē. Kad angļiem atļāva draudzēties
ar fricenēm, nometnē neviens tomijs (tā sauca
britu karavīrus; amerikāņi bija amiji) vairs nerādījās.
Viņu vidū bija arī daudz kanādiešu aviatoru.
Ka pa visu nometni brēcošas sekas bija tikai divas,
patiesībā bija brīnums. Abas brēkuļu mammas bija
draudzenes, abas bija bijušas tai pašā angļu ballē,
abas pat nebija izskatīgas. Protestā pret letiņu sieviešu
izdarībām pie angļu draudzeņu baraku durvīm
tika piekārti sarkani lukturi. Lukturu kāršanu organizēja
kāda slepena puišu kopība, par kuru nekas
tuvāk nav zināms. Iepriekš tika palaista pa nometni
ziņa: šonakt atkal pie angļu brūšu barakām karāsies
lukturi. Un karājās arī. Ciešās draudzenes varēja pazīt
pēc raibajiem govsādas kažociņiem.
Viens no kara laika upuriem ir morāle. Tas ir likumsakarīgi.
Pārmērīgu populācijas pieaugumu pasaulē
kontrolē sērgas, populācijas zudumu – dzimumdziņa.
Visa Vācija bija liela meitu māja. Jaunās vācietes
bariem apsēda karavīru kazarmju vārtus. Sekss pret
kaut ko ēdamu, pret pāri neilona zeķu. Bēgļu no