Tagad 2016 (10)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2016 '10 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2016 '10
Interaktīvā tiešsaistes versija
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
TAGAD<br />
Bērnības pētījumu kā starpdisciplināras jomas<br />
mērķis ir sekmēt bērnu un pusaudžu izpēti dažādu<br />
zinātņu ietvaros. To aizsākumi meklējami 20. gs.<br />
sākumā, kad rodas tā saucamā „bērna izpētes<br />
kustība”, kas iniciēja nozīmīgus pētījumus bērna<br />
psiholoģijā un fizioloģijā (Hall, 1904). Bērnības<br />
pētījumos, kas attīstījās 20. gs. vidū, arvien vairāk<br />
tika akcentēta sociālā, nevis attīstības perspektīva.<br />
Īpaša uzmanība bērnības pētījumiem tiek<br />
pievērsta 20./21. gs. mijā, kad arvien pamanāmākas<br />
kļuva mediju inspirētās atšķirības starp vienā<br />
sabiedrībā dzīvojošu dažādu paaudžu cilvēku<br />
sociālajiem paradumiem (Rubene, Dinka, <strong>2016</strong>).<br />
Tādējādi bērnības pētniecība mūsdienās ir<br />
kļuvusi par aktuālu izpētes priekšmetu dažādās<br />
sociālajās zinātnēs, piemēram, socioloģijā, sociālajā<br />
antropoloģijā, pedagoģijā, psiholoģijā utt.<br />
Bērnības izpētē mūsdienās nozīmīga ir tieši<br />
sociālzinātniskā perspektīva, kuras ietvaros bērns<br />
tiek analizēts nevis kā bioloģiska, bet kā sociāla<br />
būtne. Pētījumu pamatuzdevums ir izskaidrot<br />
bērnību kā sociālu konstrukciju, kuras ietvaros<br />
izpēte notiek sociālajā, ekonomiskajā, kultūras un<br />
politikas dimensijā. Šīs pieejas aktualitāti nosaka<br />
mūsdienu sabiedrībai raksturīgās transformācijas<br />
pieaugušo un bērnu attiecībās, kas ietekmē gan<br />
audzināšanu ģimenē, gan bērna vietu sociālajā<br />
hierarhijā mūsdienu sabiedrībā kopumā (Jansone-<br />
Ratinika, 2013; Dinka, 2014). Sabiedrības priekšstati<br />
par bērnu un tā audzināšanu ir cieši saistīti ar<br />
jēdziena „bērnība” izpratni.<br />
Bērnība sociālo zinātņu diskursā tiek skaidrota kā<br />
sociāli noteikts periods cilvēka dzīvē līdz brieduma<br />
(jeb pieaugušā sociālā statusa) sasniegšanai. No<br />
pedagoģijas zinātnes perspektīvas raugoties,<br />
bērnības definīcija tiek papildināta ar pedagoģiskās<br />
darbības komponenti – sabiedrībā tiek mērķtiecīgi<br />
izvēlēti un konstruēti pedagoģiski paņēmieni,<br />
kas palīdz cilvēkam briedumu sasniegt, t.i., kļūt<br />
pieaugušam (Dinka, 2014). Dažādās sabiedrībās ir<br />
vērojama atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē “būt<br />
bērnam” un ko nozīmē “būt pieaugušajam”, tāpat<br />
atšķiras arī minētie pedagoģiskie paņēmieni. Jāatzīst,<br />
ka digitālās kultūras kontekstā bērnības fenomena<br />
interpretācijas kļūst arvien daudzveidīgākas un<br />
neskaidrākas.<br />
Analizējot bērnības jēdzienu vēsturiski, pētnieki<br />
atzīst, ka tikai 15. gs. Rietumu kultūrā sāk veidoties<br />
izpratne par bērnību kā īpašu posmu cilvēka dzīvē,<br />
kas pamatojas bērna nevainīguma un pieaugušo<br />
rūpju konceptos (Aries, 1962). Bērnības vēsturi mēdz<br />
dēvēt arī par rūpju vēsturi (Baader, Esser, Schröer,<br />
2014). Bērnu – atbilstīgi šai bērnības izpratnei –<br />
raksturo tādas pazīmes kā naivums, ievainojamība<br />
un iracionalitāte. Šī bērnības koncepta ietvaros<br />
bērns tiek uztverts kā neaizsargāta, aprūpējama,<br />
bet nesaprātīga būtne, tādējādi nosakot principiālās<br />
atšķirības starp bērnu un pieaugušo (Dinka, 2014).<br />
Pieaugušo uzdevums šajā audzināšanas tradīcijā ir<br />
pēc iespējas ilgāk pasargāt bērnu no priekšstatiem<br />
par parādībām, kas „laimīgajā bērnībā” neiederas,<br />
piemēram: nāve, slimības, seksualitāte u.c. (Parsons,<br />
1951). Ar to tiek pamatota arī bērna pasargāšana<br />
no zināšanām un sociālās darbības jomām, kas uz<br />
bērnu „neattiecas”, jo bērns vienkārši „tam visam ir<br />
par jaunu”.<br />
Lai to panāktu, tika radītas sociālās struktūras<br />
bērnības ideāla stiprināšanai un uzturēšanai.<br />
Piemēram, vecuma hierarhijas noteikšana, kas palīdz<br />
nošķirt bērniem un pieaugušajiem atbilstīgus<br />
uzvedības un sociālo paradumu modeļus, kā arī<br />
pamato bērna atkarīgo sociālo pozīciju attiecībā<br />
pret pieaugušo.<br />
Bērnības posmam Rietumu kultūrā laika gaitā ir<br />
raksturīga tendence kļūt ilgākam (Kehily, 2013). Ja<br />
sākotnēji bērnība ilga apmēram pirmos septiņus<br />
cilvēka mūža gadus, tad laika gaitā paralēli<br />
jēdzienam “bērns” tika radītas sociālās kategorijas<br />
„pusaudzis” un „jaunietis”, kas simboliski attālina<br />
robežu, kad cilvēks kļūst pieaudzis un spējīgs par<br />
savu rīcību atbildēt.<br />
Un, lai gan bioloģiski bērns ir cilvēks no dzimšanas<br />
līdz pubertātes sākumam, tomēr likumdošanas<br />
ietvaros bērnība ilgst līdz pilngadībai jeb vecumam,<br />
kad cilvēks sasniedz legālu pieaugušā statusu.<br />
Tādējādi bērnības pētījumos vecuma kategorijai<br />
11
Change language