Tagad 2016 (10)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2016 '10 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2016 '10
Interaktīvā tiešsaistes versija
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
TAGAD<br />
spēles, čatot u.c. Pēc pētījuma „Mobilo telefonu un<br />
interneta izmantošanas paradumi bērnu un jauniešu<br />
vidū” 2012. gada rezultātiem redzams, ka Latvijā<br />
99% bērnu un jauniešu lietošanā ir savs mobilais<br />
telefons, turklāt, sasniedzot desmit gadu vecumu,<br />
personiskais mobilais telefons ir 68% bērnu un 37%<br />
no tiem vecāki nav uzlikuši nekādus ierobežojumus šī<br />
telefona lietošanā (Latvijas Interneta asociācijas ”Net-<br />
Safe Latvia” Drošāka interneta centrs, 2012).<br />
Līdz ar to jāsecina, ka jaunās tehnoloģijas un mediju<br />
ierīces ir ienākušas mūsdienu bērnu ikdienā jau<br />
ļoti agrā vecumā, un ir loģiski, ka pētnieki arvien<br />
vairāk mēģina izprast šo mediju pozitīvās puses, kā<br />
arī negatīvos riska faktorus attiecībā uz bērnu un<br />
pusaudžu attīstību.<br />
BĒRNI UN TELEVĪZIJA<br />
Viens no pirmajiem mēģinājumiem izpētīt, kā<br />
televīzijas informācija var ietekmēt bērnus, bija 20.<br />
gadsimta 60. gados, kad amerikāņu psihologs Alfrēds<br />
Bandura (Alfred Bandura) uzsāka eksperimentu sēriju<br />
par novērotas agresijas ietekmi uz bērnu uzvedību.<br />
Šie eksperimenti ir ieguvuši nosaukumu „lelles Bobo”<br />
eksperimenti un pierādīja, ka bērns var apgūt noteikta<br />
veida uzvedību, vērojot citus cilvēkus. Sākotnējie<br />
eksperimenti ar trīs līdz sešus gadus veciem bērniem<br />
(Bandura, Ross, & Ross, 1961) pierādīja, ka, novērojot<br />
agresīvu uzvedību, bērni sāk paši uzvesties agresīvāk.<br />
Tā, piemēram, septiņdesmit divi pirmsskolas vecuma<br />
bērni tika sadalīti trīs grupās, kur viena no grupām<br />
vēroja, kā pieaudzis cilvēks agresīvi izturas pret liela<br />
izmēra (gandrīz metru augstu) piepūšamu lelli Bobo,<br />
kuru nav iespējams apgāzt. Bobo lelle tika mētāta pa<br />
gaisu un sista. Otras grupas bērni vēroja neagresīvu<br />
pieaugušā uzvedību (pieaugušais darbojās ar citām<br />
rotaļlietām, kas atradās telpā, un lelli ignorēja), savukārt<br />
trešās grupas bērni nebija pakļauti nekādu uzvedības<br />
modeļu vērošanai. Pēc tam bērni individuāli tika<br />
novēroti rotaļu istabā, kur bija pieejamas gan<br />
neagresīvas rotaļlietas (tējas servīze, lāči u.c.), gan<br />
agresīvas rotaļlietas (āmurs, šautriņu šautene u.c.), kā<br />
arī Bobo lelle. Tika novērots, ka bērni, kuri bija vērojuši<br />
agresīvu uzvedību, daudz vairāk demonstrēja<br />
agresivitāti savās rotaļās salīdzinājumā ar abu pārējo<br />
grupu bērniem. Protams, ka šie pētījuma rezultāti bija<br />
satraucoši un pavēra ceļu daudziem jautājumiem,<br />
kā, piemēram, vai arī televīzijā vērota agresivitāte<br />
varētu palielināt bērnu agresīvo uzvedību. Atkārtojot<br />
iepriekš minēto pētījumu un to papildinot ar<br />
agresivitātes vērošanu video, Bandura ieguva līdzīgus<br />
rezultātus (Bandura, Ross, & Ross ,1963). Šie bija pirmie<br />
zinātniskie apstiprinājumi faktam, ka bērni var mainīt<br />
savu uzvedību televīzijas ietekmē.<br />
1965. gadā vienā no Bobo lelles eksperimenta<br />
modifikācijām trīs bērnu (trīs līdz sešus gadus vecu)<br />
grupas skatījās filmu, kurā kāds bērns rotaļu istabā<br />
agresīvi izturējās pret Bobo lelli (Bandura, 1965). Filmai<br />
bija trīs dažādas beigas. Viena bērnu grupa redzēja,<br />
ka bērns par agresīvo uzvedību tiek apbalvots<br />
(piemēram, saņem saldumus), otras grupas bērni<br />
skatījās, kā bērns saņem sodu (piemēram, tiek „ielikts<br />
kaktā” un viņam netiek ļauts tālāk spēlēties), savukārt<br />
trešās grupas bērni redzēja, ka agresīvais bērns<br />
vienkārši iziet ārā no rotaļu telpas. Pēc tam bērni tika<br />
novēroti rotaļu telpā, fiksējot viņu agresīvās uzvedības<br />
biežumu. Visagresīvāk pret lelli Bobo izturējās<br />
tie bērni, kas bija vērojuši, kā agresīva uzvedība<br />
vainagojas ar apbalvojumu, savukārt vismazākā<br />
agresija bija bērniem, kas redzēja agresivitātes<br />
nosodījumu. Šie pētījumu rezultāti ļāva domāt par<br />
to, ka svarīgs ir arī agresīvās uzvedības konteksts<br />
un iznākums, ko bērns redz. Piemēram, ja televīzijas<br />
filmas galvenais varonis (lai arī pozitīvais varonis) ar<br />
agresīvu uzvedību panāks uzvaru pār ļauno, iegūs<br />
citu cilvēku atzinību, romantiskā partnera mīlestību<br />
un citus apbalvojumus, tas var motivēt skatītājus uz<br />
agresīvu uzvedību, jo tā tiek novērtēta kā laba.<br />
Mūsdienās ir ārkārtīgi plašs pētījumu loks par bērnu<br />
un pusaudžu televīzijas skatīšanās ieradumiem un<br />
televīzijā vērotās informācijas ietekmi uz bērnu un<br />
pusaudžu psihi. Viens no psihologus interesējošiem<br />
aspektiem ir pie televizora vai ierīces, ar kuras<br />
palīdzību iespējams vērot televīzijas programmas<br />
(dators, planšetdators u.c.), pavadītais laiks. Ja bērna<br />
guļamistabā ir televizors, tā skatīšanās ilgums pieaug<br />
vidēji par vienu stundu dienā, turklāt pirmsskolas<br />
vecumā par 31% palielinās bērnu aptaukošanās risks<br />
(Dennison, Erb, & Jenkins, 2002), savukārt pusaudžu<br />
22
Change language