Tagad 2016 (10)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2016 '10 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2016 '10
Interaktīvā tiešsaistes versija
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
TAGAD<br />
un izvērtē, kura multiplikācijas filma, aplikācija<br />
un darbība internetā būtu labāka un kāpēc.<br />
Vēlāk ar bērnu tiek pārrunāts arī mediju saturs<br />
un izmantošana. Šādas diskusijas iniciē kritisko<br />
domāšanu un ļauj izvērtēt mediju lietošanu arī<br />
vēlākos gados, kad, iespējams, vecāku prasības<br />
nevis pieaugs, bet samazināsies līdz ar bērna<br />
nobriešanu.<br />
Tiek uzskatīts, ka autoritatīvo audzināšanas stilu<br />
izmanto vecāki, kuri ir orientēti uz bērna labizjūtu,<br />
viņu sociālās interakcijas balstītas uz cieņpilnām<br />
attiecībām, viņi neiejaucas mediju lietošanā<br />
un izvirza noteikumus, kas ir pieņemami abām<br />
pusēm. Autoritatīvais audzināšanas stils ir vērsts<br />
uz sadarbību, akcentējot bērna rīcībspēju.<br />
Šie vecāki interesēsies un sekos līdzi bērna<br />
aktivitātēm virtuālajā vidē, bet neizspiegos<br />
bērnu, lasot bērna īsziņas un citas privātās<br />
lietas. Respektīvi, autoritatīvi vecāki ciena bērna<br />
tiesības uz privātumu, jo viņi saprot, ka bērna<br />
izspiegošana neatbilst viņu uzskatiem par<br />
audzināšanu, taču to darītu, ja justu, ka bērnam<br />
būtu kāds apdraudējums (Nelson, 20<strong>10</strong>).<br />
Autoritārais audzināšanas stils balstās uz<br />
vecāku prasībām un neatsaucību. Tas nozīmē,<br />
ka pieaugušie nosaka stingras robežas, kas ir<br />
tikai viņu uzskatos balstītas. Autoritāri vecāki<br />
praktizē psiholoģisko kontroli, kas arī būtiski<br />
atšķir autoritatīvo un autoritāro audzināšanas<br />
stilu (Darling, Steinberg, 1993). Autoritāru vecāku<br />
bērni seko stingriem noteikumiem mediju<br />
izmantošanā. Bērnu pašizpausmi, autonomiju<br />
un privātuma iespējas šādā ģimenē regulē<br />
vecāki. Audzināšana šādās ģimenēs notiek, sodot<br />
bērnus, nediskutējot ar viņiem, kā rezultātā bērni<br />
ir tendēti uz asociālu uzvedību (Sternberg, 2006).<br />
Šie vecāki noteikti noliegs bērnam reģistrēties<br />
sociālajos tīklos, veidot videokanālus youtube<br />
vietnē, jo uzskatīs to par nevajadzīgu izklaidi.<br />
Autoritāra audzināšanas stila piekritēju ģimenēs<br />
tieši bērnistaba ir tā telpa, kurā bērni izcieš sodu<br />
par nepaklausību. Tādējādi bērnistaba, kurā bērns<br />
labprāt uzturas, kļūst nevis par drošu, bet gan par<br />
apdraudētu vietu.<br />
Vecāki, kuri izmanto atļaujošo audzināšanas stilu,<br />
ir atsaucīgi, taču neizvirza bērnam nekādas prasības<br />
(Baumrind, 1978). Bērniem ir nepieciešamas<br />
robežas, lai viņi iemācītos kritiski izvērtēt<br />
darbošanos ar medijiem, turklāt darbības regulācijai<br />
nepieciešams drošs pamats, kā atļaujošā<br />
audzināšanas stila ģimenēs trūkst (Baumrind,<br />
1991). Var uzskatīt, ka šie vecāki kritiski neizvērtē<br />
bērna patiesās vajadzības, nepalīdz viņam<br />
izvēlēties, kas tiešām būtu nepieciešams. Šāda<br />
audzināšanas stila pārstāvji bērnam atļaus<br />
darboties virtuālajā vidē un priecāsies par bērna<br />
produkciju medijos, kā arī izmantos medijus kā<br />
aukli. Bērna autonomija mediju izmantošanā<br />
bērnistabā vairāk izpaudīsies kā norobežošanās<br />
no vecākiem, nevis sevis meklējumi (Bush,<br />
Peterson, 2008). Iespējams, bērni virtuālajā vidē<br />
pavadīs būtisku daļu sava laika nekontrolēti.<br />
Ģimenēs, kur dominē šis atļaujošais audzināšanas<br />
stils, bērnistabas ir medijcentrētas: mediji tur<br />
ieņem galveno vietu, turklāt to ir daudz.<br />
Nevērīgā audzināšanas stila vecāki nav ne<br />
prasīgi, ne atsaucīgi, jo ir „atbrīvojušies” no<br />
bērna vajadzībām. Šāda stila vecāki ir vairāk<br />
pašcentrēti nekā bērncentrēti. Tas saistāms ar<br />
vecāku nodarbinātības pieaugumu, ar dažādām<br />
darba problēmām un stresa situācijām, kas iniciē<br />
viņu nevērību jeb neiesaistīšanos audzināšanā<br />
(Maccoby, Martin, 1983). Šo stilu atbalstošie vecāki<br />
ir vienaldzīgi pret mediju izmantošanu bērnistabā,<br />
un bērns tajā var darīt, ko grib, un uzvesties,<br />
kā vien vēlas. Viņi, visticamāk, uz bērna vēlmi<br />
piereģistrēties sociālajos tīklos atbildēs, ka viņiem<br />
ir vienalga un bērns var darīt to, ko viņš pats vēlas.<br />
Iespējams, mediju bērnistabā šādu vecāku bērniem<br />
nemaz nav, jo vecāki neatsaucas bērna vēlmēm<br />
vai arī, iespējams, nevar atļauties tos iegādāties.<br />
Šī audzināšanas stila ģimenēs bērniem it kā nav<br />
nekādu ierobežojumu, bet nav arī emocionālas<br />
atsaucības, kā rezultātā viņi jūtas pamesti novārtā.<br />
Šāda stila ģimenēs bērni vairāk laika, iespējams,<br />
pavada uz ielas kopā ar vienaudžiem, nevis savā<br />
istabā, kas rada apdraudējumu arī virtuālajā vidē,<br />
jo neviens neseko mediju lietošanai – to ilgumam,<br />
saturam utt.<br />
47
Change language