Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Aigars Urtāns. Ebreju īpašumu ekspropriācija Ludzas un Madonas apriņķī vācu okupētajā Latvijā
Tomēr ar to vien “cīņas” par palikušo ebreju mantību un īpašumiem Ludzas apriņķī
nebeidzās, un tās turpinājās arī 1942. un 1943. gadā. Šajā laikā vācu un latviešu
policijas iestādes izmeklēja ebreju mantu piesavināšanās gadījumus 1941. gada vasarā.
Tomēr dokumentu trūkuma dēļ nav iespējams izzināt tos pilnībā. Ņemot vērā
to, ka ebreju mantības izlaupīšanā 1941. gada vasarā aktīvi bija piedalījušies daudzi
pašaizsardzībnieki (palīgpolicisti), visiem Ludzas apriņķa latviešu palīgpolicistiem bija
jāparakstās un jāapliecina, ka viņu īpašumā nav ebreju mantu. 35 Jau minēts, ka pirmās
vainīgo sodīšanas notika “pašā notikumu epicentrā” 1941. gada vasarā, kad, piemēram,
par ebreju mantu vērienīgu izlaupīšanu izformēja Kārsavas pašaizsardzības vienību un
daudzus bijušos pašaizsardzībniekus atbrīvoja no dienesta vācu palīginstitūcijās. Šajā
pašā laikā laikraksts “Ludzas Vēstnesis” ziņoja, ka par veikalu izlaupīšanu un nolaupīto
mantu slēpšanu ar nāvessodu 1941. gada 1. augustā sodīts kāds Lukašs Pušnickis. 36
1942. un 1943. gadā izmeklēšana turpinājās. 1942. gada 23. oktobrī Ludzas apriņķa
policijas I iecirknī tika saņemts Ludzas pilsētas vecākā Koluža un pilsētas valdes žīdu
atstāto mantu pārziņa Zabarovska ziņojums, ka pie pilsoņa Ignata Zimacka, kas dzīvo
Ludzā, Stacijas ielā, atrodas divas adāmmašīnas, kuras viņš nav reģistrējis kā žīdu
atstāto mantu. Pēc pārbaudes adāmmašīnas I. Zimackim konfiscēja. 37 Līdzīgs bija
Ludzas pilsētas vecākā 1943. gada 14. janvāra ziņojums apriņķa policijas I iecirkņa
priekšniekam: “Pēc pilsētas pašvaldības žīdu mantu reģistrācijas grāmatām redzams,
ka uz Voldemāra Jundera vārda, dzīvojoša Ludzā, Vienības ielā 1, ir reģistrētas šādas
žīdu mēbeles: drēbju skapis, bufete, spogulis, ozola ēdamgalds, seši polsterēti krēsli,
divi naktsgaldiņi, divas koka gultas ar matračiem, viena kušete, seši mīkstie samta
plīša krēsli. Kad armijas vajadzībām pilsētas pašvaldība no minētā pilsoņa prasīja
mēbeles atpakaļ, viņš norādīja, ka nekādu žīdu mēbeļu viņam nav, jo tās viņam patvarīgi
atņēmis bij. Ludzas apriņķa priekšnieks Kārlis Riekstiņš, kas pārbaudot izrādījās
patiesība. Tomēr pilsētas pašvaldības rīcībā ir ziņas, ka V. Jundera rīcībā tomēr vēl
ir daļa no minētajām žīdu mēbelēm, kuras viņš slēpj un gatavojas slepus izvest no
pilsētas. Lūgums pie V. Jundera veikt policijas izziņu un atrodošās mēbeles apķīlāt.” 38
Taču, kad policija veica pārbaudi V. Jundera dzīvesvietā, tika konstatēts, ka pie viņa
ebreju mantu nav. 39
Ludzas apriņķa policijas I iecirkņa 1942. gada darba pārskatā ir minēts, ka izmeklētas
trīs lietas par 1941. gadā notikušo ebreju mantu piesavināšanos, 40 taču par
šiem gadījumiem un tajos iesaistītajām personām nekas sīkāk nav zināms. 1942. gadā
par ebreju mantu piesavināšanos sākta izmeklēšana bijušā Ludzas apriņķa policijas
priekšnieka Kārļa Riekstiņa lietā, taču LVVA ir tikai divi dokumenti, kas to apliecina, –
Daugavpils apgabaltiesas prokurora Strazdiņa 1943. gada 14. janvāra lūgums Ludzas
apriņķa policijas I iecirkņa priekšniekam sniegt paskaidrojumu par to, kādos apstākļos
pie K. Riekstiņa ir nokļuvis zelta pulkstenis, un policijas amatpersonas atbilde: “Zinu, ka
123