Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Aivars Stranga. Holokausts vācu okupētajā Latvijā: 1941–1945
vēku. Lai arī septembrī un oktobrī vēl nogalināja ebrejus Liepājā, Daugavpilī un Aizputē
(vairāk nekā 300 nogalināto 27. oktobrī), līdz novembrim salīdzinājumā ar vasaru
bija iestājusies atelpa. Taču Berlīnē jau bija parādījusies neapmierinātība ar pārāk
lēno, kā likās Himleram, ebreju iznīcināšanas gaitu. Himlers uzskatīja, ka divi augstākie
komandieri, kuriem bija jāīsteno holokausts okupētajā Latvijā, nebija izrādījuši
pienācīgu apņēmību. Štālekers bija uzturējies Latvijā tikai divas nedēļas un jau jūlija
vidū bija devies Ļeņingradas virzienā, kur viņš cerēja iegūt slavu ar ebreju un padomju
partizānu iznīcināšanu (notika otrādi – sarkano partizānu raidītā lode izdzēsa viņa
dzīvību 1942. gada 18. martā). Grupenfīrers Hanss Ādolfs Prīcmanis (Prützmann),
augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē, savukārt bija sācis nosliekties par labu
Ostlandes vācu civilās administrācijas vadības viedoklim, kurš paredzēja ne tik daudz
ebreju iznīcināšanu, cik viņu saglabāšanu kā darbaspēku reiha labā. Himlers novembrī
nomainīja Prīcmani ar obergrupenfīreru Frīdrihu Jekelnu (Jeckeln), kurš bija viens no
visnežēlīgākajiem un efektīvākajiem ebreju iznīcināšanas organizētājiem visas Austrumu
frontes garumā. Ukrainā Jekelns bija vadījis divas vislielākās slepkavošanas okupētajās
teritorijās: augusta beigās divu dienu laikā nošāva vairāk nekā 20 000 ebreju Kameņecā-
Podoļskā, bet 29.–30. septembrī – 33 000 Kijevas ebreju Babijjarā; šī slepkavība palika
nepārspēta skaita ziņā visa kara laikā, un, lai arī tā tika īstenota, upurus nošaujot, iespējams,
ka tik liels cilvēku skaits divās dienās netika nonāvēts pat nāves nometnēs, kuras
tika uzbūvētas vācu okupētajā Polijā un kurās slepkavošanai bija industriāls raksturs –
gāzes kameras.
Jekelns ieradās Rīgā 1941. gada 16. novembrī un nekavējoties sāka organizēt
Rīgas ebreju slepkavošanu. Viņš pats izvēlējās slepkavības vietu – Rumbulu, aptuveni
10 kilometru no Rīgas geto, kurā bija ieslodzīti ebreji, un savāca vienības slepkavošanas
nodrošināšanai: tie bija vācu SD spēki un vācu kārtības policija, kā arī četras latviešu
vienības – V. Arāja komanda; latvieši, kuri apsargāja geto (arī pakļauti SD); Rīgas
apriņķa policija un Rīgas iecirkņu policija (lielākā grupa). Šo vienību uzdevums bija
izdzīt ebrejus no geto, pārbaudīt, vai kāds nav noslēpies, sakārtot ebrejus kolonnās
un nodrošināt to nonākšanu Rumbulā, savākt nāvei nolemto saiņus un drēbes un
dzīt upurus līdz trijām bedrēm. Šaušanu Rumbulā īstenoja tikai Jekelna personiskā
apsardze un šoferi, iespējams, kādi 12 vai nedaudz vairāk vīru. Rumbulas slaktiņā
30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti aptuveni 24 000 Rīgas ebreju un 1000
no Vācijas atvesto ebreju. Pēc Rumbulas dzīvi bija palikuši tikai 6000 Latvijas ebreju,
kurus atstāja dzīvus tādēļ, lai izmantotu kā darbaspēku. 4 Tas nozīmēja, ka 1941. gada
decembrī Ostlandes reihskomisāram Hinriham Lozem tomēr bija izdevies panākt to,
ko viņš nebija spējis pirms Rumbulas, – saglabāt daļu ebreju kā darbaspēku; tāpat kā
Loze, šādu nostāju atbalstīja arī vērmahts. Sākot ar 1942. gada februāri, darbspējīgie
ebreji vecumā no 16 līdz 32 gadiem tika saglabāti un izvietoti Rīgas geto paliekās
23