Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
ceras J. Jonāns, viņa kaimiņš esot teicis: “Droši kārto lietas ar ebrejiem, viņi nekad
nepievils.” Daudzi respondenti apgalvoja, ka līdz karam antisemītisma neesot bijis. Tai
pašā laikā aptaujātie atzīmē pretrunīgus faktus. Tā, piemēram, Vidzemes un Šuņu ielā
atradās divas sinagogas. Bieži vien lūgšanu laikā puišeļi esot rukšķējuši un klaigājuši.
Ebreji dusmojušies un sākuši lūgšanu no jauna (E. Odiņeca atmiņas). Kā vērtēt šo
zēnu rīcību – kā huligānismu vai antisemītismu? Uz Jelgavas ielas sinagogas durvīm
puikas – antisemīti zīmēja cūku viepļus. Par īpaši drosmīgu rīcību tika uzskatīta
bedres izrakšana ebreju kapos, kuru piepildīja ar atkritumiem un pārklāja ar koku
zariem. Ebreji, nākot uz kapsētu, tajā iekrita. Jaunajā Forštatē izcēlās kautiņi starp
ebreju un neebreju zēniem. V. Glagoļevs domā, ka “puišeļus uzkūdīja vecāki: “Ko jūs
padodaties žīdiem?””. Viņš arī atceras, ka ebreji centās neapmeklēt Jaunās Forštates
tirgu, kad Lieldienās vecticībnieki tur ripināja olas. Analizējot respondentu atmiņas par
antisemītisma gadījumiem, atklājas specifiska īpatnība – pareizticīgie antisemītismā
vaino vecticībniekus, tie – latviešus un poļus, poļi – vecticībniekus. “Poļi nekad ebrejus
nesita,” apliecina A. Plečkina. Poļu teiktais nav jāuztver tieši, tos ietekmēja vietējo
nacionālistu un vācu nacistu pret viņiem vērstās vajāšanas. Aptaujātie poļi ne reizi
vien stāstīja, ka okupanti viņiem draudējuši: “Iznīcināsim ebrejus, čigānus, komunistus,
tad ķersimies pie jums.” Autora skatījumā šī iemesla dēļ poļi ir snieguši daudz
vērtīgu liecību par ebreju dzīvi, mēģinājumiem nelaimīgajiem palīdzēt, jūdu kristīšanu.
Vajātie jūt līdzi vajātajiem. Okupācijas laikā daži poļi kļuva par aktīviem kolaboracionistiem.
Ebreji poļu antisemītismu vēsturiski saista ar katoļu Baznīcu. “Zini, katrs sevi
cienošs polis sirdī kaut nedaudz ir antisemīts,” vai nu jokojot, vai nopietni atzīmējis
A. Romanovskis.
Padomju varas nodibināšana 1940. gada vasarā tiek vērtēta dažādi. “Tomēr bija
jautri: uz ielām “grieza kino”, cilvēki dziedāja un dejoja, bet galvenokārt viņi bija nabadzīgi
ļaudis.” Vedējs Zjama D., kurš dzīvoja pagrabā, teica: “Lūk, atnāks mūsu brāļi, mēs parādīsim
buržujiem.” Pēc padomju varas nodibināšanās viņam jautāja: “Nu kas, Zjamke,
kā brāļi?” Lielais nabags nopūzdamies atbildēja: “Ne šos brāļus es gaidīju.”
“Cilvēki pulcējās pie tilta pār Daugavu. Sarkanā armija devās no Grīvas caur pilsētu
uz Vecstropu pusi,” atceras notikumu aculiecinieks J. Šteimans. “Brīnījāmies, ka karavīru
vidū ir sievietes. Karaspēku satika ne vairāk kā 300 cilvēku. Dažiem līdzi bija ziedi. Starp
sagaidītājiem bija daudz ziņkārīgo, kā arī ebreju sociāldemokrāti, komunisti – to pilsētā
nebija vairāk par 20. Brauca tanki, kavalērija. Kolonna neapstājās, tāpēc uz tankiem
neviens nerāpās. Boriss Averbuhs, turīga veikala īpašnieka dēls, un viņa draugi uz
finiera plakātiem bija uzrakstījuši: “Lai dzīvo Latvijas tautas valdība!”, “Lai dzīvo Sarkanā
armija!”. Latvijas KP CK loceklis (vēlāk arī Saeimas deputāts) F. Fridmans ar biedru
grupu devās cietuma virzienā. Viņi klaigāja, sveicinot ieslodzītos. Sagaidītāju vidū bija
arī privātās drēbēs ģērbti cilvēki, kuri fotografēja notiekošo. Strādnieki centās viņiem
215