Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Andrievs Ezergailis. Štālekera ziņojumi: holokausta vēstures pirmavots un atslēga
pavēlējusi slepkavot vēl vēsturē neredzētā mērogā. Visas pavēles, kas attiecās uz
ebrejiem, tika nodotas mutiski un ne vienmēr bez eifēmismiem. Tā, piemēram, Hitlera
pavēle varēja tikt pasniegta kā “vadoņa vēlēšanās” vai “pamatpavēle”. Uz šaušanu
varēja atsaukties kā “tīrīšanu” vai “emigrāciju”. No Hitlera līdz Štālekeram bija trīs
pavēļu pakāpes: Hitlers–Himlers; Himlers–Heidrihs; Heidrihs–Štālekers. Ar maz izņēmumiem
nav atrasti dokumenti no augšas, kas liecinātu, ka iznīcināšanas plāns
izstrādāts nacistu valsts virsotnē un pavēle nākusi no Hitlera kancelejas. Tas ir tā, kā
tam vajadzēja būt, un, ja uz papīra uzrakstīta pavēle būtu atrasta, tad tas būtu ārpus
valstiskās normas.
Viens izņēmums bija Heidriha 7. jūlija rakstiskais paskaidrojums einzacgrupu vadībai,
kas ietvēra galvenos “Hitlera pavēles elementus”.
Atsaucoties uz manu 17. jūnija mutisko izskaidrojumu, gribu Jums paskaidrot
sekojošo: Okupētās teritorijās nelikt nekādus šķēršļus pret-komunistu un pret-žīdu
grupām. Gluži pretēji, viņu tieksmes, ja vajadzīgs, ir jāpastiprina, neatstājot nekādas
pēdas, un jāievada pareizā virzienā, nedodot šīm “pašaizsardzības” vienībām nekādus
solījumus, uz kuriem tās varētu vēlāk atsaukties kā kaut kādiem politiskiem
solījumiem [..]
Patstāvīgas, centrāli organizētas “pašaizsardzības” vienības sākumā nav pieļaujamas,
to vietā jāatraisa tautas pogromi, kā paskaidrots iepriekš.
Šis Heidriha dokuments satur vismaz piecus Hitlera pamatpavēles elementus, kas
tika vairākkārt atkārtoti Štālekera dokumentos:
1) pavēle iznīcināt ebrejus ir nākusi no visaugstākās valsts instances;
2) pavēle jāizpilda ar vislielāko slepenību tā, lai ārpusē nekad neuzzinātu, ka aiz
projekta stāv vācieši;
3) ebreju iznīcināšana jāuzveļ vietējiem iedzīvotājiem;
4) vietējie iedzīvotāji jāorganizē ebrejus iznīcināt;
5) iznīcināšanas jāorganizē pogromu veidā.
Neņemot vērā “slepenību” kā SD organizācijas operatīvo principu, tā tomēr bija
daļa no valsts birokrātijas, kas bija organizēta hierarhiski un kā tāda bez pavēlēm un
atskaites nevarēja pastāvēt. Par ebreju iznīcināšanas pirmo fāzi PSRS telpā Hitlers
nevarēja būt vienaldzīgs, jo iznīcināšanas projekts, lai arī slepens, bija vadoņa lolojums –
un tikai ar viņa pavēli einzacgrupas varēja uzsākt darbību. Ar Barbarosas plāna aktivizēšanos
SD einzacgrupas nonāca jaunos topogrāfiskos apstākļos – dažkārt pat vairāk
par tūkstoš kilometriem no Berlīnes, kad sazināšanās zem “četrām acīm” vairs nebija
iespējama. Kontakti varēja būt tikai telegrāfiski, ar radio viļņu palīdzību vai rakstiski.
Citiem vārdiem, SD organizācijā radās Ahileja papēdis, kas no nacistu viedokļa izvērtās
liktenīgs, jo plānu vairs nevarēja saturēt slepenu vai deklarēt, ka austrumeiropieši ar
31