Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. Tas notika Preiļos
Dienasgrāmatas pirmais ieraksts ir datēts ar 26. jūniju 1941. gadā. Tas saistīts ar
to, ka kara sākumā brāļi Abba un Gutmans Grami, kā arī Gutmana sieva Ida Cipuka
aizgāja no Preiļiem un nokļuva Riebiņos. Viņiem bija tikai divi velosipēdi. Izrādījās,
ka Abba ir lieks, un viņš atgriezās Preiļos. Ar viņu izrēķinājās tāpat kā ar citiem
ebrejiem. Par to savā dienasgrāmatā rakstīja Š. Grama. Ida Cipuka, kura kopā ar
savu vīru palika dzīva, bija netieši vainīga Abbas Grama nāvē. Lappuses no dienasgrāmatas
par 22.–25. jūnija notikumiem, pēc Š. Latvinska (Š. Preiļskis) domām, Ida
Cipuka izplēsusi. Mordvijas kolhozā viņa strādāja par skolotāju, bet Š. Latvinskis – par
ganu. Gutmans Grams 1944. gadā gāja bojā pie Madonas un tika apglabāts brāļu
kapos. 1945. gadā visi šīs drāmas dalībnieki atgriezās Rīgā. I. Cipuka visu mūžu
slēpusi patiesību par dienasgrāmatu no cita Šeinas brāļa, kurš dzīvojis Dienvidāfrikas
Republikā.
Bet kāda ir bijusi Šeina Grama? Šleime Kagans 2006. gada 17. maijā atrakstīja
autoram. Viņš esot mācījies kopā ar Šeinu vienā klasē Preiļos ebreju skolā. Šeina bijusi
viena no labākajām skolniecēm, ļoti centīga, kārtīga un piemērs citiem. Viņa vienmēr
palīdzējusi vājākiem skolēniem, ļoti aktīva, labi dziedājusi ebreju dziesmas, dejojusi,
vienmēr jebkuras kompānijas centrā. (No Š. Kagana vēstules 2006. g. 17. maijā.) Viņa
arī rakstījusi dzejoļus. Pirms kara sākuma ebreju meitenīte pravietiski pierakstīja latviešu
dzejnieka Eduarda Veidenbauma rindas:
Dzīvē daudz ir ceļu,
Katrs ceļš ir labs.
Ej pa kuru iedams,
Vienmēr priekšā kaps.
Tika aptaujāti vairāk nekā 15 pilsētas vecie iedzīvotāji. Respondenti pamatā ir apmēram
80 gadu veci cilvēki, pirms pensijas lielākoties bijuši strādnieki, visi ar pamatskolas
izglītību. Daži aptaujātie ebreji, bijušie Preiļu iedzīvotāji, atzīmē, ka viņiem nav palicis
atmiņā ne krievu, ne latviešu antisemītisms.
Šajā darbā izmantotas, pirmkārt, Preiļu ilggadējo iedzīvotāju atmiņas, galvenokārt
krievu vecticībnieku, kuri bijuši ebreju kaimiņi pirms kara un kļuva par ebreju vajāšanas
lieciniekiem kara laikā. Kara sākumā respondentiem bija 16–20 gadu. Viņu atmiņas
pamatojas ne tikai uz pagātnes notikumiem, tā ir arī savdabīga reakcija uz to, kādu
stāvokli sabiedrībā tie ieņem mūsdienās. Gan respondentu atmiņas, gan arī dažu ebreju
atmiņas liecina, ka ebreji ir bijuši Preiļu neatņemama sociāli ekonomiska sastāvdaļa. Daži
ilggadēji iedzīvotāji (pamatā latvieši) atteicās dalīties atmiņās, paskaidrojot, ka baidās
aizvainot tuviniekus bijušos vācu okupantu atbalstītājus. “.. ir saglabājusies pārliecība,
ka jebkuru izteiktu domu kontrolē “kompetenti orgāni”.” 7
Otrkārt, šajā darbā izmantoti arī arhīvu materiāli, kā arī tiesu procesu dokumenti
par vācu okupantu atbalstītājiem (līdzdalībniekiem).
241