Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

270 Novadpētnieku vākums
dēļ šķita neciešams un nebeidzams. Pēc nostāstiem atceros, ka netālu aiz dzelzceļa
pārbrauktuves kāds nespēcīgs ebrejs nošauts. Vāciešu pavadoņi likuši turpat uz vietas
aprakt. Tāpat baumoja, ka mūsu kaimiņš Arnolds Ceplītis kādus ebrejus slēpis, izglābis.
Vai tā bija vai nebija, nevaru garantēt. 49
Uldis Freimanis, enerģētiķis, dzīvoja Priednieku mājās 0,5 kilometrus šaipus Kūku
stacijas aiz Zīlānu ciemata.
Es kolonnu ar ebrejiem neredzēju. Atmiņā pirmie vācu kareivji, kas ienāca mūsu
mājās nomazgāties. Mēs taču pie pašas šosejas. Pieaugušie par žīdu likteni un šausmām
nerunāja. Zinu, ka divus ebrejus netālu no mūsu mājām nošāva, turpat apraka.
Apbedījuma vieta bija ilgi redzama atšķirīgās zāles krāsas dēļ. Tas no Priedniekiem uz
Krustpils pusi, iepretī govju fermai. Kā tagad, nezinu, sen neesmu bijis. 50
Šo iespējamo apbedījuma vietu šaipus Priednieku mājām uz neliela uzkalniņa pa
labi no šosejas atceras arī autors, lai gan par notikušo traģēdiju neko nezināju. Kad
2006. gada jūlijā automašīnā novadpētnieka Jāņa Amata pavadībā apbraucu visas ar
ebreju holokaustu saistītās vietas, apstājos arī abās minētajās nāves vietās. Regīnas
Grauziņas un Osvalda Kukura stāstītais absolūti neidentificējams, jo te notikusi gan
apbūve, gan šosejas paplašināšana. Pie Priednieku mājām, kur neviens Freimanis vairs
nedzīvo, pakalns šaipus bijušās govju fermas tā ieaudzis krūmājos, ka bez speciāliem
pasākumiem nekas nav saskatāms.
Konvojējamo ebreju nogalināšanu ceļā no Krustpils līdz Kūku stacijai apstiprina arī
krimināllietas. Kā šāvēji uzrādīti pašaizsargi Tiltiņš Edgars un Celms Oto. 51
Un tā 1941. gada nenoskaidrotā jūlija dienā, iespējams, ka pēc 20. datuma, vairāk
nekā 400 Jēkabpils ebreju – jauni un veci, vīrieši un sievietes, bērni un pusaudži gājuši
pa Rēzeknes lielceļu caur visu Krustpili, Zīlānu ciematu jeb sādžu līdz pārbrauktuvei pie
krejotavas un Kūku stacijas. Tur nogriezti pa kreisi pāri sliedēm, tad pa labi gar pamatskolu
pa šoseju apmēram kilometru no Celmiņu mājām, pusdzīvi, pārguruši, nedzēruši
un neēduši sadzīti divās kūdras ieguves strādniekiem domātās kopmītnēs – barakās.
Tas attēlots shēmā pēc tiesājamā dalībnieka Aleksandra Dzeņa stāsta. Uz tās pamata
vieglāk veicams arī turpmākais traģēdijas apraksts. 52
Ceļa beigas
1941. gada augusta sākumā gandrīz visā Jēkabpils apriņķī ebreji jau bija noslepkavoti.
Viesītē – 19. jūlijā, Krustpilī, Gostiņos – 1. augustā, Jaunjelgavā – 11. jūlijā un 2. augustā,
pagastos – dažādos jūlija un augusta paša sākuma datumos. 53 Tikai novada
galvaspilsētā lielā ebreju kopiena novietota liela purva malā, tur darbspējīgie vīrieši
rok kūdru cukurfabrikas tvaika katliem. Spriežot pēc daudzām liecībām, viņi tur atrodas
divas nedēļas. Kādēļ tāda vilcināšanās? Vai tiešām apriņķa priekšnieks Augusts
Dzenītis baidās, nav pilnvarots vai arī pretojas šāda briesmīga soļa speršanai? Katrā