Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

324 Novadpētnieku vākums
Kā redzam no šīs sēru tabulas, Jēkabpils pilsētas ebreju kopiena bijusi vislielākā, arī
izglābušos skaits un īpatsvars liels. Pētījuma autors nešaubās, ka tie divi simti, kas nav
atrodami ne nogalināto sarakstos, ne liecinieku atmiņu dzīlēs, vairākumā ir izglābušos
Jēkabpils ebreju uzvārdi. Kur tad viņi varēja pazust, jo masu kapos Kūku purvā atsegti
tikai 400 nelaimīgo mirstīgās atliekas.
Salīdzinot ar citu pilsētu un pagastu upuru skaitu, rodas jautājums, kādēļ Jēkabpils
piemērā izglābušos īpatsvars sasniedz 40 procentus, citur – tikai dažus.
Pirmkārt, Viesīte un apriņķa pagasti ar lielām ebreju kopienām atradās tuvāk hitleriskā
vērmahta priekšējām kolonnām. Te bija svarā ne dienas, bet pat stundas. Otrkārt,
informācija par vāciešu uzvedību sasniedza ieinteresētos tikai dažas stundas pirms
vāciešu parādīšanās. Daudzi neticēja stāstiem par nacistu zvērisko attieksmi. Sevišķi
vecākajai ebreju paaudzei bija atmiņā ķeizariskās armijas disciplinētā un korektā uzvešanās
Pirmā pasaules kara laikā. Krievu cariskās armijas vadība taču apvainoja pierobežas
ebrejus spiegošanā vācu labā. Autora atmiņā ir vecmāmiņas Annas Lasmanes
stāsts, ka Sunākstes Jaunā kroga lopu un ādu uzpircējs, saukts par mazo Šneideriņu,
centies visus pagasta centra Ārguļu māju saimniekus pārliecināt nebēgt. Tie friči un
hansi esot daudz kulturālāki par bēgošajiem un rēcošajiem kazakiem...
Kad Jaunjelgavas ebreji apjauta, kas veļas līdzi vērmahta tanku kolonnām, aiz viņu
muguras austrumu pusē plūda Daugava. Tur bija tikai viens pats pārceltuves kuģītis,
dažas laivas, upe ar vēl nepierasto, baidošo Ķeguma pacēlumu. Tādēļ tie pāris desmiti
izglābušos.
Toties Jēkabpilī bija tilts – glābjošais krastu savienojums –, nesen, 1936. gada 16. novembrī,
paša Kārļa Ulmaņa atklāts un pāriets. 33 Pār to tad plūda bēgļu un karaspēka
straume 1941. gada 27. un 28. jūnijā līdz vēlai pēcpusdienai. To atceras šī pētījuma
galvenā lieciniece Brocha Švarcgore. Šķērsojusi Daugavu 28. jūnijā ap launaglaiku, viņa
kopā ar kolēģi Veltu Šakali spēcīgu sprādzienu izdzirda pēc vairāk nekā stundas gājiena
aiz Krustpils Zīlānu sādžas Rēzeknes pusē. Māju logi krakšķējuši, un abas sapratušas,
ka tās – glābjošā tilta beigas. Sapieri abos tilta galos steidzinājuši: ātrāk, ātrāk...
Lai gan izglābās lielāks vai mazāks skaits, šī senā Sēlijas centra apriņķa ebreju
kopienas 20. gadsimta beigās praktiski pārstājušas eksistēt. Iemesls tam viens un
galvenais – šī gadsimta vidus vācu nacistu rasistiskās ideoloģijas pamatnostādne, kas
formulēta daudz agrāk. Jau 1879. gadā Austrijas rakstnieks Vilhelms Marrs ieviesa apzīmējumu
antisemītisms un nodibināja Antisemītisma līgu – pasaulē pirmo organizāciju,
kuras nosaukumā parādās šis vārds. Tajā pašā gadā t.s. Lincas programmā deklarēts:
likvidēt ebreju ietekmi visās sabiedriskās dzīves formās. Turpat ieviests it kā no viduslaikiem
patapināts sveiciens heil! 34
Vēl nobeigumā jāuzsver, ka 1935. gadā fiksētais un ar miršanas, dzimšanas,
pārvietošanās datiem koriģētais ebreju skaits Jēkabpils apriņķa pilsētās un pagastos