Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

42 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
un savākšanas loma, it īpaši laukos, arī pienākas pašaizsardzības spēkiem. Viņš apgalvo,
ka dažos gadījumos redzamākos komunistus paši vietējie jau bija pievākuši. Lai
apkarotu komunistu pagrīdniekus, kuriem varēja arī būt sakari ar partizāniem, Drošības
policija ir noorganizējusi spiegu tīklu.
Cīņa pret jūdaismu
No paša sākuma mēs jau zinājām, ka pogromi vien nevarēs atrisināt žīdu
problēmu Ostlandē.
No otras puses, Drošības policijas “tīrīšanas mērķis” bija sakarā ar pamatpavēlēm
vispilnīgākā ebreju likvidācija. Tanī sakarā ar zonderkomandu [Latvijā domāta Arāja
komanda], kam tika pielikti izmeklēti cilvēki (Lietuvā partizānu vienības; Latvijā
palīgpolicijas vienības), pilnīgas eksekūcijas tika veiktas pilsētās un laukos. Palīgkomandu
lietošana eksekūcijās nostrādāja teicami. Kad izvēlējāmies lietuviešu
un latviešu šāvējus, veltījām sevišķu uzmanību, lai norīkotu tādus kadrus, kuru
radiniekus vai ģimenes piederīgos bija krievi noslepkavojuši vai aizveduši.
Nākamajos paragrāfos Štālekers attaisno šaušanas, jo Lietuvas un Latvijas ebreji
piedalījušies snaiperu akcijās un sabotāžā, kā, piemēram, vairāku kvartālu nodedzināšanā
Daugavpilī. 15 Nodaļas otrajā pusē Štālekers dod paskaidrojumus par vēl dzīvajiem,
strādājošiem ebrejiem, geto un viņa konfliktu ar civiladministrāciju, proti, Ostlandes
reihskomisāru Hinrihu Lozi. 16
Šinī sakarībā ir svarīgi pieminēt, ka civilpārvalde stingri pretojās liela mēroga
eksekūcijām. Šiem protestiem mēs vienmēr pretojamies, norādot, ka eksekūcijas
notiek sakarā ar pamatpavēlēm.
Geto organizācija un administrēšana bija atstāta civilpārvaldes rokās un ebreju
nodarbināšana viņu darba birojam.
Cīņa pret partizāniem
Savā veidā ir pārsteidzoši, ka Štālekers jau tik agri pievērsa tik daudz uzmanības partizānu
karam, kas arī daļēji izskaidro latviešu policijas bataljonu organizēšanas steigu
1941. gada rudenī.
Citi Drošības policijas uzdevumi
Starp tiem Štālekers min garīgi slimo problēmu, pazudušo cilvēku meklēšanu un boļševiku
upuru atrakšanu un identificēšanu.
*
Štālekera ziņojuma otrā puse, apmēram septiņdesmit lappušu, holokausta pētniekiem
var mazāk interesēt, jo tajā galvenokārt apskatīta EG A aktivitāšu teritorija un