Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
Policijas prefekts bija atbildīgs par kārtības uzturēšanu geto. Tika izveidota geto
padome – Jūdenrāte, kam bija jāseko instrukciju izpildei. Jūdenrātē ietilpa priekšsēdētājs,
atbildīgais par pārtiku, ārsts. Kā stāsta ieslodzītie, padomes locekļi mainījušies,
bet lielākoties tie bijuši ārsti. Par Jūdenrātes priekšnieku tika iecelts inženieris Movše
Movšenzons. 1941. gada 25. septembrī pēc lielākajām akcijām M. Movšenzons vērsās
pilsētas domē ar lūgumu “dot iespēju saņemt skolas inventāru skolas iekārtošanai” 31.
Maza, nodzeltējusi, no burtnīcas izrauta lapiņa. 32 Cik tajā ir cerību uz dzīvi, bērnu
izglābšanu, cerību, ka akcijas vairs neatkārtosies! Šis dokuments tapis pēc četrām
akcijām, kas notika 28. jūlijā, 1., 18. un 19. augustā. To laikā tika nogalināti gados veci
un darbnespējīgi ebreji, tāpat vairāki simti bāreņu, kas atradās bērnunamos. 33 Par palikušajiem
bāreņiem M. Movšenzons nolēma rūpēties. 34
Geto bija sava policija, bruņota ar nūjām un pletnēm. Policistiem uz piedurknes bija
sarkani apsēji ar sešstūru zvaigznēm. 30. jūlijā tika izdota direktīva, kas ebrejiem atļāva
peldēties Daugavā. Vīrieši peldējās no pulksten 7 līdz 8 un no 14 līdz 15, sievietes – no
pulksten 8 līdz 9 un no 15 līdz 16. 35 Taču karstajās jūlija un augusta dienās ar to bija
par maz. “No geto sievietes veda mazgāties uz pirti Vidzemes ielā. Pirti apsargāja
vācietis. Mana māte Helēna Marcinkeviča viņam deva speķi un olas, un viņš to laida
pirtī. Māte palīdzēja mazgāties kaimiņienei Davidovičai, kas gaidīja bērnu. Viņa lūdza
kaut ko siltu. Māte viņai atnesa šalli, džemperi, vairākkārt nesa produktus,” atceras
A. Marcinkevičs.
Geto ieslodzītie tika nošķirti: sievietes un bērni līdz 14 gadu vecumam atradās vienā
priekštilta nocietinājumu daļā, vīrieši – citā. Satikties varēja tikai geto pagalmā un ne vēlāk
par pulksten 9.00 vakarā. Šo noteikumu dažkārt pārkāpa: “Jūsu vectēvs Boriss Ročko
vairākas reizes sieviešu daļā apmeklēja savu vedeklu Zāru Ročko (dz. Šteingolde) un
divus mazbērnus Haju-Dušu un Izrailu-Senderu” 36 (no L. Koltuna vēstules autoram).
No bijušā ieslodzītā A. Magida atmiņām: “Geto arī ritēja dzīve un cilvēki, kas bija
nolemti nāvei, tāpat kā agrākajā dzīvē, ieņēma noteiktu vietu. Bija gan “apakšas”, gan
“augšas”, daži bija pat slepenie – tādi, kas pildīja slepenu darbu pie vāciešiem. Katru
rītu viņus kaut kur veda, bet vakarā atgādāja atpakaļ; neviens, protams, nezināja, ko
viņi dara, un tikai gluži nejauši uzzināju par vienu no viņiem. Tas bija galantērijas veikala
īpašnieks Averbuhs, mans kādreizējais pacients. Gribat zināt, ko viņš darīja? Viņš bija
mierinātājs. Kad stacijā pienāca vilcieni ar nāvei nolemtajiem, kas tūlīt pat tika izvesti
ārpus pilsētas un iznīcināti, viņš stāvēja uz perona, labi ģērbies, noskuvies, sagaidīja
atbraucējus un kopā ar citiem mierinātājiem pavadīja cilvēkus līdz nogalināšanas vietai.
Ja ļaudis uztraucās vai sākās panika, viņš tos mierināja un teica: “Ko jūs uztraucaties?
Redzat, es esmu tāds pats ebrejs kā jūs. Ar mani nekas slikts nav noticis, dzīve te ir
ciešama, paskatieties uz mani un sakiet – vai es līdzinos upurim? Nemuļķojieties un
nomierinieties...” Pēc paveiktā darba viņš nodeva kostīmu noliktavā, pārģērbās savās
221