Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

370 Atmiņas
viņus par neuzticamiem. Pēc pētījumu rezultātiem, kara laikā gāja bojā apmēram 16 procenti,
ievainoja apmēram 13 procentus iesaukto, daļa pazuda bez vēsts. Bezvēsts pazudušos
var pieskaitīt pie bojā gājušajiem. Daudzi krita pie Narofominskas, Staraja Rusas.
Citas jūtas, kas nepameta bēgļus, kā stāsta respondenti, bija trauksme par Latvijā
palikušajiem tuviniekiem. Kas ar viņiem noticis, kā klājas? Lielākā daļa neko nebija
dzirdējusi par ebreju totālo iznīcināšanu nacistu uz laiku okupētajā teritorijā. Tikai kara
beigās sāka parādīties precīzākas ziņas par Vācijas – nesenā PSRS drauga – karaspēka
zvērībām. Laukos ne visur bija radio, avīzes. Bēgļiem tas bija trieciens, kad, atgriezušies
Latvijā, uzzināja par tuvinieku likteni. Satrieca tas, ka ebreju brutālo iznīcināšanu nereti
veikuši viņu agrākie kaimiņi. “Nu kā tas var būt? Mēs ar viņiem tā draudzējāmies,
palīdzējām” – teica autoram respondenti. Kāpēc tā notika?
7,5 procenti ebreju bēgļu no Latgales Padomju Savienībā tika pakļauti represijām.
Par dažiem patiesiem vārdiem par dzīvi “buržuāziskajā Latvijā” cilvēkus notiesāja pēc
KPFSR KK 58. panta, turklāt ar smagiem sodiem – atņēma elementāras tiesības, izsūtīja
“uz pasaules malu”. Pat apstākļos, kad valsts atradās uz sabrukuma robežas,
represijas turpinājās. Acīmredzot totalitārā sistēma vienmēr ir “jāieeļļo” ar represiju
upuriem. Represētie bēgļi mājās atgriezās tikai “atkušņa” gados.
Bēgļu atgriešanās dzimtajā zemē nebija vienkārša. Bija vajadzīgs izsaukums, uzaicinājums,
izziņas, kas pierādīja, ka viņi ir no Latvijas. Tāpēc bēgļu atgriešanās ievilkās
daudzus mēnešus, daži cilvēki atgriezās vēl 1946. gadā. Parasti īpašums bija iznīcināts,
izlaupīts, kaimiņu izlietots. Nereti ebreju mājokļos jau dzīvoja citi ļaudis. Kaut ko atgūt
un pierādīt nebija iespējams.
Protams, Krievijā pavadītie gadi bija zaudējumu, sāpju un ciešanu gadi, taču tie bija
arī glābiņa gadi. Ebreji nereti zināja tikai savu pilsētu, miestu vai pagastu, tagad ieguva
milzīgu sociālu pieredzi. Viņi iepazinās ar dažādu nacionālo minoritāšu sadzīvi, ieguva
iespēju salīdzināt dzīves līmeni Krievijā un Latvijā. Daudzus pārsteidza tumsonība un
atpalicība Krievijas un Vidusāzijas rajonos. “Komunistiskā paradīze”, par ko tik daudz
tika runāts un sapņots, izrādījās, nav nemaz pievilcīga.
Darbs ar bijušo bēgļu atmiņām deva iespēju labāk izjust padomju propagandas
radīto mītu par evakuāciju. Bet ebrejiem vienmēr der atcerēties, ka bēgšana uz austrumiem
daudzus izglāba no nāves.
Publicēšanai sagatavojis Josifs Ročko
Atsauces
1 Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944. – Rīga, 1999, 308. lpp.
2 Михельсон Ф. Я пережила Румбулу. – Рига, 2005, c. 19.
3 Рочко И. Жертвы, спасённые и спасатели // Холoкост в Латгалии. – Даугавпилс, 2003, c. 114.
4 Jom kipur – ebreju gavēnis. Pashā svētki – Lieldienas, kuru laikā ebrejiem ir noteikts ēst macu, bet
aizliegts ēst maizi.