Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
Kāds bija palīdzējis izdzīvot Sārai un viņas bērnam. 1945. gada 24. janvārī smagi
slimā Sāra Ihlova dēlu atdeva Kalkūnu bērnunamam. Attīstības kartē nr. 26 atzīmēts,
ka bērns ir nervozs, bet visu saprot, izrunā dažus vārdus. Spriežot pēc zobu skaita,
viņam ir 2,5 gadi. 60 Sāra aizgāja mūžībā 1945. gada nogalē, atstājot divus bāreņus –
Mišu un Grišu.
Pēc kara Daugavpilī atgriezās bojā gājušā Cvi Ihlova māsa Šeina Ihlova. Viņa
bija izcietusi moku ceļu gan Daugavpils geto (ieslodzītā nr. 031759), gan citās nāves
nometnēs. Viņa apprecējās ar poļu ebreju Slovu, un abi nolēma pamest Latviju un
pārcelties uz dzīvi Polijā. Šeinai izdevās atrast brāļadēlu Moši. Zēns tai laikā dzīvoja
radu – Falka un Gaļinas (Hajas) Kaganu ģimenē. Protams, ka viņi negribēja bērnu
atdot. Taču Šeina palika pie sava. Šeina ar vīru devās uz Poliju, pēc tam uz Franciju.
Savukārt Moše pēc “Haganas” aicinājuma kā bārenis kuģī no Marseļas ieradās Izraēlā.
Slovu ģimene nokļuva Austrālijā. Pagāja vairāk nekā 10 gadu, līdz Slovi atrada Moši un
paņēma pie sevis Austrālijā, kur viņš dzīvo arī tagad.
Laimīgas beigas ir arī Grišas (Girša) ciešanu stāstam. Reiz 1946. gadā bērnu-
namā kādas pastaigas laikā viņam tika iedoti cepumi... no mātes. No mātes, kura vairs
nebija starp dzīvajiem. Pilsētā bija atgriezies bojā gājušā Ābrama Cveigorena brālis
Mozus un viņa sieva Riva. 1947. gada 28. februārī Cveigorenu ģimene Grišu adoptēja.
Tā Grigorijs Zeļinkovskis kļuva par Grigoriju Cveigorenu. Šo lēmumu pieņemt nebija
tik vienkārši, jo Cveigoreni jau audzināja divus dēlus – Akivu (1943) un Mateju (1946).
Nolēma mainīt Grišas dzimšanas datus un uzrādīt, ka viņš dzimis 1944. gadā. Jaunie
vecāki negribēja, lai citi zinātu, ka Griša ir adoptēts. Pats Griša raksta, ka viņš “bērnībā
vienmēr jutis žēlsirdīgu attieksmi, ļaudis juta līdzi”. Tikai pieaudzis Griša uzzināja
patiesību par savu dzimšanu. Riva Cveigorena savai draudzenei esot teikusi: “Kā es
varēju pateikt Grišeņkam, ka viņš nav mans dēls? Es taču divus gadus nēsāju viņu uz
rokām, kad viņš smagi slimoja. Viņam vienmēr bija pieejams viss labākais. Vai tad es
neesmu viņa māte?”
Pēc daudziem gadiem Griša uzzināja, ka tālajā Austrālijā dzīvo viņa brālis Moše
(jeb Maikls). Pirmo reizi viņi satikās 1988. gadā Maskavā. Tiesa gan, lai sarunātos,
viņiem bija nepieciešams tulks.
Vai latviete Tekla Balodis nav pelnījusi nosaukumu Taisnprātīgais starp tautām?
Nedrīkst aizmirst arī citus cilvēkus, kas Moši un Grišu izglāba no drošas nāves, kas
palīdzēja Sārai. Iespējams, ka lasītāji var sniegt vērtīgu informāciju par glābējiem.
Ebrejus ir atbalstījuši daudzi. Var minēt Jāņa un Antoņinas Kursīšu ģimeni no
Mežciema. Šie cēlsirdīgie cilvēki palīdzēja gan ebrejiem, gan citiem nelaimē nonākušajiem.
Kaimiņi viņu māju sauca par “žīdu ēdnīcu”. Reiz ziemā pie mājas durvīm kāds
pieklauvēja. “Pazīstams ebrejs lūdza: “Kursīša kungs, palīdziet.” Tēvs vajātajam iedeva
maizi un speķi, iejūdza zirgu, kamanās iesēdināja ebreju un arī mani, kaut kur veda,
231