Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

342 Atmiņas
Pirmajās kara dienās caur Latgali izgāja ebreju bēgļi no Lietuvas. Dažiem izdevās
izglābties, bet vairāki tūkstoši nokļuva Daugavpils geto. Caur Latgali bēga arī ebreji no
tuvējiem Zemgales un Baltkrievijas ciemiem, diemžēl noskaidrot to skaitu nav iespējams.
Daugavpils
1935. gadā Daugavpilī dzīvoja 11 106 ebreji jeb 25 procenti pilsētas iedzīvotāju. Sešos
pirmskara gados, pēc autora domām, ebreju iedzīvotāju skaits būtiski neizmainījās.
Daļa pārcēlās uz Rīgu, kur bija vairāk darbavietu, nedaudzi labākas dzīves meklējumos
izceļoja uz ASV, Palestīnu. Tajā pašā laikā ebreji emigrēja arī no Latgales mazajām
pilsētām un ciemiem. 1941. gada 14. jūnijā no Daugavpils tika deportēti 209 ebreji.
Daugavpili uzbrūkošā vācu armija ieņēma ceturtdien, 1941. gada 26. jūnijā, t.i.,
piektajā kara dienā. Pēc dažādiem vērtējumiem pilsētu paspēja atstāt vairāk nekā
2000 ebreju. Kā tas notika, atceras bijušie bēgļi.
Slovu ģimene dzīvoja Rīgas ielā 49, viņiem piederēja cepuru darbnīca. Darbnīcā
bieži izcēlās strīdi ebreju starpā – vai Latviju skars karš? Klausījās radio, Polijas bēgļu
briesmīgos nostāstus uztvēra ar neuzticību. “Maz ko runā šie poļu bēgļi! Un vai vācieši
maz aizies līdz Daugavpilij.” 1941. gada 22. jūnijā ģimene brokastoja. Padomju radio
klusēja. Pulksten 12 dienā atskanēja tādi dārdi, ka mājas stikli nodrebēja: uz pilsētas
nokrita pirmās bumbas. 23.–24. jūnijā Aleksandrs (Abba) Slovs ievēroja, ka pagalmā,
kur atradās pilsētas partijas komitejas garāža, sākas mantu iekraušana. “Automašīnās
krāva mantas, spilvenus, bet blakus stāvēja pilsētas partijas komitejas darbinieku sievas.
Drīz automašīnas izbrauca no pagalma. Ja reiz viņi bēg, tad tas nozīmē, ka mūs pamet,
tātad vajag bēgt,” – pazibēja zēna galvā. Pilsētu tajās dienās jau bombardēja, tomēr
bēgt negribējās. Aleksandra vecākais brālis Samuils pieprasīja, lai ģimene ātrāk bēgtu.
Samuils paķēra trīs albumus ar markām, slidas (Krievijā ir bargas ziemas), atlantu
(vajag taču zināt, kur bēgt), pārējie ģimenes locekļi paņēma čemodānus, un visi skrēja
uz staciju. Bet 200–300 metru no stacijas stāvēja cilvēki – apbruņoti ar šautenēm, uz
piedurknes sarkans apsējs. “Vilcienu vairāk nebūs.” Cilvēki metās uz preču staciju, izdevās
iespiesties preču vagonā. “Nobraucām 400–500 metru, kad pēkšņi ar lielu spēku
atskanēja sprādziens. Kaut kur blakus bumba trāpīja cisternā ar naftu. Tūkstošiem cilvēku
dūmos pa lauku metās tālāk no stacijas. Sprādzieni turpinājās, pazaudējām tēvabrāli
Šolomu un viņa ģimeni. Nācās kājām iet uz Krāslavu. Pa ceļam bērni ne vienreiz vien
pazuda. Par laimi, drīz parādījās zēna vecāki. Vecākais brālis Samuils iemeta slidas un
albumus ar markām upē, lai ātrāk var paiet. No Krāslavas gājām uz Dagdu.”
Nākamās dienas rītausmā caur Dagdu virzījās Sarkanās armijas tanki, sākās
bombardēšana. Pa skaļruni paziņoja, ka ies karaspēks, bet civilie paliks. Aizdegās
mežs, sanitārās mašīnas braukāja šurp un turp, aiz sevis atstājot asiņainas sliedes.
Beidzot Slovu ģimene nokļuva līdz Latvijas–Krievijas robežai. Šķērsot to neizdevās,