Aija Kalve Ilze Stikāne - bilingvals.lv

avūrīgs – lielīgs,dižmanīgslīdz baltajām pelītēm –līdz apnikumamdoņi – daudzgadīgi augi argludu, apaļu stiebru (augslapjās, mitrās vietās)biežņa – biezokniskalves – tā Liepājas ezerājau izsenis dēvē salasķeša – kabatavārs – vārīgs, mazspirmīt – iepriekš; pirmsneilga laikastostīties – runāt ar īsiempārtraukumiem, uztrauktipamale – apvārsnis,horizontsklaids – klajums, plašumskripatiņa – drusciņa,mazumiņšļengans – tāds, kam navstingruma; mīkstsNotikumu attīstība1. __________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________bravūrīgus baidītājus ezerā jau bijām atskatījušies līdzbaltajām pelītēm, bet Ella, Rīgas skuķene Ella, neizturējaun guļus metās ūdenī uz doņu pusi... [..].. abi vienlaikus pastiepām savus airus. Un Ella, uzjundotmelnus burbuļus, pieķērās tieši manējam. Par ko, būdamsļoti iepriecināts, es pievilku viņu klāt mūsu riepu plostam.[Plosts veidots no četrām piepūstām auto riepu kamerām,kuras kopā satur koka līstīšu rāmis.]***Vējš no ezera Grobiņas gala vilka tik nenorimti un salti,ka pat Ella .. lūdza .. piestāt kaut kur aizvēnī un apsildīties.Tā kā pavisam netālu, aiz tuvējām doņu biežņām, vajadzējaatrasties Putnu kalvei, mēs arī savas pilošās drēbespiekritām apžāvēt.Salauzuši sausākus kārklu zarus un krastmalā salasījušiizkaltušus meldrus iekuram, tikai pie sakrautā ugunskuraapjēdzām, ka vienīgā sērkociņu kastīte Andra jakas ķešāir vēl vairāk izmirkusi nekā mēs paši un diezin vai kādreizbūs vairs lietojama uguns iegūšanai.Un tad Ella mūs pārsteidza atkal – no savu apspīlētošortu mugurkabatas viņa izņēma sudrabotas šķiltavas. [..]Priecīgi satupuši ap vāro liesmu, no kuras vairākgan cēlās dūmi, ne gaidītais siltums, cik nu cits no citanekautrējoties spējām, tik ģērbām nost un stiepām savasdrēbes pretī uguntiņai. Atkal pavisam tuvu izdzirdāmmotora rēkoņu, un tad saliņas tālākajā galā, kur aiz kārklukrūmiem bijām no ūdens izvilkuši savu plostu, veidotu nopiepūstām kravas automašīnu kamerām, parādījās pirmītlaivā stāvošās meitenes:„Vai jums nekas nekaiš?” garākā izskatījās manāmi satraukta.„Meklējām jūs visu šo laiku! Un tikai pēc dūmiem atradām,”nu runāja otra. „Mans brālis vienmēr brauc prātīgi,bet šoreiz...” viņa sastostījās. „Varbūt jūs izvest krastā?”„Gan jau mēs paši tiksim galā!” Ella gandrīz vai līksmiatsaucās.„Tad piedodiet, ka tā iznāca!” Svešās meitenes devāsatpakaļ uz motorlaivu, bet Ella nezin kāpēc vēl cēlās kājās,lai viņas pavadītu. [..]„Nu būtu laiks kuģot atpakaļ!” Andris arvien biežāk vērāsuz pilsētas panorāmu, kuru jau izgaismoja sarkanīgapamale ar nesteidzīgi rietošu sauli jūras pusē. Tomēr Ella iacis nesamirkšķināja – it kā uz viņu garais mājupceļš pāriplašajam ūdens klaidam itin nemaz, nu ne kripatiņas, neattiektos.Es gan sparīgi lēcu stāvus, vēl pārskatīju ugunskura apkārtni,lai nekas neaizmirstos, un aši devos sagatavot plos-34