Aija Kalve Ilze Stikāne - bilingvals.lv

Sētniece. Nu labi, teiksim, ka viņš tev nomestu naudu. Un ko tudarītu?Piķurgs. Redzi, tad es vienā rāvienā kļūtu liels vīrs.Nevienam es nerautos no ceļa, neviens man nevarētuuzkliegt. Un es viņiem varētu sacīt visu, ko domāju.Lupatas jūs esat, es viņiem teiktu. Paskatieties savāsdvēselēs, un tur jūs nekā cita neredzēsiet kā lēverusun skrandas! Jā! Un tad viņi man smilkstētu.Sētniece. Kāpēc tad šie smilkstētu? Lai liktu kādamsmilkstēt, ir vajadzīga vara.Piķurgs. Bet kas ir vara? Nauda. Bet, ja nu man būsnauda, kuras man nevajag, bet viņiem tās nebūs unvajadzēs, tad viņi smilkstēs, tici man! Un viņi manlēkās, kad es uzsvilpšu vai saukšu – hop! [..]Sētniece. Bet nu – marš! Pie darba. Citādi vakarā nebūsko ēst. Šodien taču esi atnācis lepnā rajonā. Tik labaslupatas kā pie mums tu nekur nedabūsi.Piķurgs. Lupatas, saimniecīt, paliek lupatas, bet tie cilvēki,redzi, kas tās novalkā, tie ir pavisam citādi nekā pie mums. Esnedomāju par viņiem tik ļauni, kā nupat izteicos. Man viņi patīk.Staigā kā bildes. Bieži saka – lūdzu un paldies. Allaž smalki. Un, jatevi kādreiz lamā, tad arī izlamā smalki.Sētniece. Par ko visu tev nav prieks!Piķurgs. Jā! Un logi! Puķu veikals, piemēram, tepat pretī. Ak tu mansDievs, kā tur zaļo un zied! Stāvi un skaties, un par to visu nekas navjāmaksā. Arī par lupatām dažreiz – gribi dot naudu, nevajag, saka,ņem tāpat. Jā. Šodien pat man nometa lejā tīri labu praķi un glužipar velti.Sētniece. Tev jau manta krīt no debesīm. Ko tad gaidi, velc vienmugurā.Piķurgs. Būs jāvelk.Sētniece. Esi jau slinks kļuvis, veci. Tepat pusstundu nogrozies vienāsētā. Ko gan, tā strādādams, cilvēks var nopelnīt? – Man jāiet piedarba. (Paņēmusi slotu un mēslu liekšķeri, viņa aiziet pa vārtiem.) [..]Piķurgs (taisās uz iešanu, bet atceras žaketi, kas maisā. To izņem un apmierinātsapskata, jo manta gluži laba). Kapteiņa forma, ar zelta uzšuvēm –patiesi! Pogas, kā pieklājas. (Uzvelk mugurā.) Guļ kā uzlieta. Hm. Arīkabatas droši vien veselas. (Iebāž kabatā roku, kaut ko satausta, izvelkārā – nauda, vesels sainītis banknošu, bandrole pāri. Apjucis viņš murminapie sevis.) Nauda. Cik dīvains sapnis! Bet kā es nemaz nemanīju, kabūtu apgūlies? Šādās reizēs vajagot kost rokā. Sāp. Vajadzētu pamosties.Hm. Un nauda vēl arvien tepat. Un te vēl – aiz oderes… Nauda!Viens, divi sainīši naudas… (Iziet pagalma vidū un skatās augšup.) Estev pateicos, Dievs Kungs, ka tu beidzot atcerējies arī mani! (Iebāžnaudu kabatā, paņem maisu un iet uz vārtiem.)(Mārtiņš Zīverts. „Nauda”)vienā rāvienā – uzreiznerauties no ceļa – ietdroši (pa ceļu)lēveri – nevērtīgi gabali,driskasallaž – vienmērpraķis – žaketeuzšuve – uzšūta dienestapakāpes atšķirības zīmebandrole – šeit: papīralente, kurā iesaiņota naudaodere – drāna, kasiestiprināta apģērbaiekšpusē, padrēbe49